26. A. 303. M. Šiliņa j. Slampē, A. Bīlenšteina kr. LP, VII, II, 20, I, 7.

Zvejnieka sievai vienu nakti piedzimuši zeltmatu dvīņi, ķēvei zeltspalvu kumeļi, kuņai zeltspalvu kuceni. Pats zvejnieks tobrīd, no akas ūdeni smeldams, izsmēlis divi zelta nažus un divi zelta zobenus.

Vēlāk brāļi ieduŗ savus nažus ozolā, lai no to rūsas redzētu, kā otram klājas. Tad viņi aizjāj pasaulē ar saviem kumeļiem, kuceniem un zobiniem.

Jaunākam brālim gadās nokļūt tādā pilī, kas viscaur melna. Tur viņš apmetas pa nakti.

Bet nakts vidū klauvē pie dur vīm. Jaunais brālis atvērs durvis - te velns piebeŗ tam

pilnu cepuri ar naudu un pazūd. Bet par šo naudu, ko brālis negribēdams no velna paturējis, rītā jāved pils ķēniņa meita velnam atdot.

Šo meitu viņš izglābj, bet tūlin nepārnāk mājā, aplenc briežu māti un dzenas tai pakaļ. Pa to laiku viltīgais meitas vedējs pārved atpakaļ meitu un iestāsta, ka šis tas glābējs. Bet jaunākam brālim bija gredzens no meitas un velna mēles. Tas, sava zirga padomam klausīdams, bija atstājis briežu māti, pārnācis vēl laikā mājā, viltību pierādījis un viltnieku sodījis.

Vēlāk pēc kāzām jaunais brālis, tagad ķēniņš, iet medīt viens pats, aplenc to pašu briežu māti. Briežu māte beidzot paliek par sievu un lūdz, lai viņš tai vienu matu izplūcot. Šis plūc arī, lai gan pašu brīdi viņa zelta zirgs un zelta suns atskrien no mājas un sauc: "Neplūc, neplūc!"

Tomēr nelīdz vairs, šis jau izplūcis un nu pats, ir zirgs, ir suns, paliek par akmeņiem.

[Vecākais brālis nu redz, ka jaunākā brāļa nazis ir norūsējis, steidzas to uzmeklēt un glābt. Viņš nogalina raganu un pārvērš par akmeni pārvērsto brāli atkal par cilvēku. Tas aiz greizsirdības nokauj savu brāli, bet pēdīgi no žēluma atkal to atdzīvina. Nu dzīvo abi brāļi saticīgi un laimīgi].