27. A. 303. D. Ozoliņš Jaun-Rozē, Brīvzemnieka kr. LP, VII. II, 20, I, 8.

Divi dēli reiz aizgājuši pasaulē, katrs ar savu lāci, vilku, suni, putniņu un dūci. Dūčus iedūruši ozolā.

Vēlāk, kad pirmais brālis ķēniņa meitu izglābis no velna, tad tas aiz noguruma apgulies turpat. Pa to 1aiku ķēniņa sulainis nokāvis aizmigušo glābēju un pārvedis izglābto mājā melodams, ka šis izglābis, lai dodot šim par sievu. Bet vēl nebijušas kāzas dzertas, te putniņš pārnesis dzīvības ūdeni un ar zvēriem atdzīvinājis nokauto.

[Īstais glābējs nu tiek atzīts un neīstais nosodīts. Glābējs nu apprecē ķēniņa meitu. Pēc kāzām viņš aiziet ar saviem zvēriem medībās, nomaldās dziļā mežā, uzkuŗ tur uguni un sāk sildīties.] Turpat līdzās kādā kokā sēdējusi sieva un lūgusi, lai &127;aujot viņai nokāpt un sasildīties pie viņa uguns kura. [Jaunais ķēniņš arī atļauj. Tad sieva aiztiek ar kociņu viņa zvēriem un viņam, pēc kam visi pārvēršas par akmeņiem].

[Otrs brālis nu apskata ozolā iedurtos dūčus un redz, ka pirmā brāļa dūcis pavisam sarūsējis. Viņš steidzas ar saviem zvēriem brālim palīgā. Ragana tiek nogalināta, un par akmeni pārvērstais brālis tiek atkal par cilvēku. Izglābtais brālis tomēr nokauj aiz greizsirdības savu brāli, bet aiz žēluma atdzīvina viņu atkal. Nu abi dzīvo saticīgi un laimīgi].