30. A. 303. P. Smelteris Latgalē.

Beja div bruoļi dveiņi. Tak [krievu, tā] jīm nūmyra tāvs, muote, palyka vīni poši. Taids beja vīns, taids ūtrvs, ļaudis nevarēja pazeit. Jī juoškūši pasaulī, kū tur pīdzeivuoškūši, kū provjedeiškūši [kr izzināt]? Dajuoj pi kristceļu, uz tuo kristcelu akmiņa stulps [kr., stabs). Pastota iudiņa gluozi: ka byuškūte izkoltuse - zeime, ka vīns nu šūs nedzeivs. Jī šķiras, klonuos vīns ūtram, cikuom vīn var vīnām ūtru saredzēt.

Vīns bruolis juodams satūp vylku, grib tū saut. Vylks 1yudzuos nesaut šuo, šys byuškis iam izgodnys [kr. noderīgs). Bruolis nesaun. Satūp luoci, grib saut. Tys ar lyudzuos ka nesaut, tuo ar nesuovja. Satūp lovu, tys taipot, tuo ar nesuovjā. Visi treis zvēri skrīn jam, pakaļ.

Puisis ījuoj ķēneņa gorodā [kr., pilsēta), uz nakti īsaprosa pi mīškoneicas [miesta iedzīvotājas]. Naktī šys dzierd gorodā lelu sanēšanu. Mīškoneica pastuosta, ka reitu veškūts ķēneņa meitu uz taida kalna, kur jai byuškūte smierts [kr., nāve]. Jei beja žēleiga dēļ ļaužu, kuodē[ visi raud un žālūjas.

Reitā puisis sāstas uz zyrga, juoj uz kolnu. Atvad ķēneņa meitu zalta krāslā, pasādyna uz kolna, bet paši nūbāg kai žeidi,

pamatuši nabašnīku [baltkrievu niaboščyk, mirons, līķis]. Šys ar sovim zvērim nūsavier: izīt čorts [kr. čort, velns] nu kolna molas. Puisis laiž sovus zvērus vaļā, šī tyulen saplēš čortu, un ķēneņa meita spryuk nu nuoves. Tod šys prosa ķēneņa meitai paīskuot šam golvu: trešs gods, kai šam golva neīskuota. Kēneņa m.eita sāstās un īskuoj, puisis aizmīg.

Vīns lelskungs īt pasavārtu, kur palyka ķēneņa meita. Jis īrauga puisi, nūsaun jū, sakopuoj gobolūs :līk bucā un bucu palaiž jyurē. Tod jis atvad ķēneņa meitu un stuosta: švs ratavuojs [baltkr. ratawac', glābt]. Kēneņš grib atdūt kungam pus kēnestes un meitu par sīvu. Meita neīt, pagaideiškūte.

Zvēri grib gluobt sovu saimenīku. Luocis pataisa tyliu un pīlaseitu bišu kūzulu, lovš dabuoj dzeivuo iudeņa un myrušuo iudeņa. Vylks juoj pa tyltu, izgrīž bucu viersā un atbrāuc atpakaļ. Meža vucyns sadauza steipas. Pasmērēj ar myrušu iudini saaug mīsa; pasmērēj ar dzeivu iudini - puisis ceļas augšā. Jis juoj tod otkon uz nakts pi mīškoneicas. Mīškoneica atskrīn uz ķēneņa, pastuosta, ka pi šuos guļ jau ūtru nakti cylvāks ar trejim zvērim. Ķēneņa meita pastuosta tāvam, ka tys eists šuo gluobējs. Atvad tod tū puisi uz ķēneņu, jis sasalauluoj ar ķēneņa meitu.

Pēc godu divēju znūts prosuos apsavārtu, kaidas kurā styurī muojas. Ķēneņš pīsoka neīt vīnā moujā, bet šys, vysu apsaviers, aizroksta uorspusē sovu un zvēru vuordu un īt vydā. Izskrīn rogona ar deveņuom golvuom, lyudzuos nelaist zvēru vydā, dūd šam nīdreiti, ar kū dzeit šūs nūst. Nu sišonas ar tū nīdreiti visi zvēri palīk par akmiņim, pēdeigi ar pats palīk par ak'mini. Ta i niu izgaisa ķēneņam zmīts.

Atjuoj ūtrys bruolis pi stulpa uz kristceļa. Jam ar prīškā goduos zvēri, kas skrīn jam pakaļ. Šys atrūn tur izkoltušu gluozi, aplītu ar asni, juoj bruoļa maklātu un nakti guļ pi tuos pašas mīškoneicas. Mīškoneica pastuosta vysu kēneņam un nīvad jū uz kēneņu. Ķēneņa meita pīzeist jū par sovu veiru un negrib laist prūjuom. Tiklab dzeivuojs godu i ūtru ar muoršu. Šys dzeivuojs da dzeivuojs, nezyns, kaidas kur muojas. Īs apsavārtu. Īīt vīnā muojā, radz rogonas un soka: "Lai tevi ād smerte, juo nebyus dzeivs muns bruolis ar zvērim! Muni zvēri izēss iasu vysas. Kab maņ bruolis ar zvērim byutu dzeivi!"

Rogonas lyudzuos: trejdeveņas kēneņu zemes vajagūt apskrīt, ka dabuot taidu zuoļu. Kas šam? Ka tik byutu! Rogona apskrīn un dabuoj. Kuŗu pasmērēj, tys i dzeivs. Kai kreit niu viersā visi zvēri: divi lovi, divi luoči, divi vylki, tai i saād pušu.

Ūtrys bruolis niu atvad muoršai veiru i soka: "Vo tovs eistais veirs! Es dzeivuoju ar muoršu."