32. A. 567. 303. J. Dicmanis Lieģos "Pasaku vācelīte". 1891, 19. LP, VII, II, 20, 1, 3.

Reiz dzīvoja divi brāļi, vecākais bija bagāts sudraba kalējs, jaunākais nabaga mežsargs. Kādu dienu mežsargs nošāva tādu putnu, kam uz spārniem bija zelta vārdi uzrakstīti. Viņš lasīja tos vārdus, bet nevarēja izlasīt. Tad viņš nonesa putnu pie sava brāļa, sudraba kalēja, un lūdza, lai izlasa zelta vārdus. Sudraba kalējs, tos vārdus izlasījis, teica uz mežsargu: "Mīļo brāli! pārdod man to putnu. Es tev došu simtu rubļu par viņu!"

Uz spārniem bija rakstīts: "Kas šo putnu apēd, tam ikrīta uz pagalvja atronas zelta ola, no mutes izkritusi."

Bet mežsargam sudraba kalējs to neteica. Mežsargs bija ar simtu rubļiem mierā un sudraba kalējs nopirka putnu. Sudraba. kalējs lika tūlin savai sievai izvārīt putnu. Sieva uzlika putnu grāpī uz uguns un tad izgāja uz stalli lopus apkopt. Par to laiku, kamēr kalējiene vēl bija kūtī pie lopiem, gadījās, ka mežsarga trīs dēli, no medīšanas mājā nākdami, ienāca sasildīties kalēja ķēķī. Ļoti izsalkuši būdami, viņi izrāva putnu no grāpja, izņēma tam sirdi, sagrieza trīs daļās un katrs apēda vienu gabaliņu. Pēc tam labi sasildījušies, tie aizgāja uz māju.

Sudraba kalējiene, no staļļa atnākusi, izņēma putna gaļu no grāpja un ienesa istabā. Ienāca sudraba kalējs, apēda putnu un likās tūliņ gulēt, gribēdams par zelta raksta patiesību pārliecināties. No rīta piecēlies, viņš tūlin raudzīja pagalvī Pēc olas, bet nekā neatrada. Vēlāk viņš dabūja zināt, ka viņa brāļa dēli to dienu bijuši viņa ķēķī, apēduši putna sirdi un tādā ziņā izpostījuši viņa laimi. Viņš tūlin aizgāja pie mežsarga un dusmās sacīja: "Vadzi, brāl, ko es tev teikšu. Ja tu savus dēlus nenogalināsi, tad es viņus nonāvēšu. Tavi dēli ir man padarījuši lielu skādi, man nozagdami zelta olas."

Mežsargs par zelta olām nekā nezināja. No rīta, kad dēli uzcēlās, mežsargs redzēja, ka katram uz pagalvja bija zelta ola. Nu viņš tūlin noprata, kādēļ brālis bija par viņa dēliem dusmojies. Neko darīt - labi zin, ka brālis viņa dēlus dzīvus nepametīs, tādēļ viņš tūliņ taī pašā dienā iedeva katram dēlam bisi, sacīdams:

Mani dēli, iesim šodien uz mežu medīt!" "

Viņam bija žēl nomaitāt savus dēlus, tāpēc ievedis dziļi meži, sacīja: "Pagaidiet mazu brītiņu šepat, es iešu palūkot, vai nebūs kur kāds zvērs, vai putniņš manāms - es būšu atkal drīzi atpakaļ!"

Vecais mežsargs, šos vārdus runādams, tikai mokām savaldījās, lai tie nemanītu viņa bēdīgu vaigu. Viņi gaidīja vairāk stundas, bet nevarēdami sagaidīt tēvu, pēdīgi noprata, ka tēvs arī vairs atpakaļ nenāks.

Viņi norunāja, negriezties vairs atpakaļ uz māju, un gāja pa mežu tālāk uz priekšu. . Gabaliņu gājuši, satika vilku un gribēja to šaut, bet vilks ļoti lūdzās un apsolīja katram vienu no saviem bērniem.

Dabūjuš? katrs pa vilcēnam, viņi gāja pa mežu tālāk, satika tīģeri. Gribēja šaut, bet tīģeris lūdzās un apsolīja katram vienu no saviem bērniem.

Tā viņi satikās ar visādiem meža zvēriem un no ikkatra dabūja pa bērnam. Vispēdīgi viņi satika zaķi un gribēja šaut, bet zaķis gauži lūdzās, lai nešaujot, viņš došot katram vienu no saviem bērniem. Katrs arī dabūja mazu zaķēnu.

Nu viņi gāja atkal arvienu tāļāk uz priekšu, kamēr beidzot iznāca no meža uz klajuma. Meža malā bija resns koka stumburs; tanī stumburā viņi iedūra katrs savu nazi un norunāja tā: "Ja vienam vai otram, vai trešam no viņiem gadās te gaŗām iet un tas redz, ka no nažiem kāds norūsējis, tad tam tūlin jāiet uzmeklēt naža īpašnieks, jo tad skaidri saprotams, ka tam vāji klājas."

Pēc tam viņi izšķīrās un katrs aizgāja uz savu pusi. Jaunākais brālis, ko vecākie brāļi vairāk par muļķi turēja, uzgāja krogu. Pie kroga durvim bija sēru karogs pielikts. Muļķis, krogā iegājis, prasīja krodzeniekam: "Kāpēc jūs visi esat tā noskumuši, un ko nozīmē sēru karogs ārā pie durvim?"

Krodzenieks atteica: "Kā nebūsim noskumuši, kad mūsu zemē ir tāds nožēlojams likums, ka ikmēneša viena meita jādod velnam. Nu šodien ir reize pienākusi, kur mana mīļā meitiņa jāved projām niknam velnam atdot."

"Kur tad tas negodīgais velns iedzīvo, kas jūsu mīļās meitiņas tā laupa?" mežsarga dēls līdzcietīgi jautāja.

"Tur viņā kalnā! Pašā kalna virsotnē ir liels, kupls ozols; gar ozolu iet ceļš un aiz ceļa, kādas divas asis atstatu, ir liela ala - tanī alā mājo velni. Ja tu gribi velnu redzēt, tad noej uz kalnu, apsēdies pie ozola, tad tu redzēsi, kas tur notiksies!"

Tad krodzenieks vēl tālāk teica: "Tur no lejas puses uzbrauks ormanis, kas uzvedīs manu meitu velnam atdot. Bet mīļais draugs! saņemies spēkos ar visiem saviem zvēriem, jo citādi tev var prasti klāties."

Nu mežsarga dēls tūlin no krodzenieka atvadījās un nogāja uz minēto kalnu. Tur viņš arī atrada lielu ozolu un alas caurumu, tā kā jau krodzenieks viņam bija sacījis. Uz reizi iznāca velns ar divpadsmit galvām pa alas caurumu un apvēma visu to kalnu ar uguni un dūmiem. Mežsarga dēls nu noprata, ka ormanis drīz brauks. Viņš tūlin ar visiem saviem zvēriem piesteidzās pie alas cauruma. Pēc kāda laiciņa viņš izdzirda zvana skaņu un pēc maz minūtēm uzbrauca no lejas pa kalna ceļu kāds pavecīgs virs ar lieliem ratiem. (Šis vīrs bijis jau tādēļ tur nolikts). Lielajos ratos sēdēja krodzenieka meita gaužām bēdīgi un raudāja.

Te iznāca no alas velns ar divpadsmit galvām un tuvojās ratiem. Mežsarga dēls manīja, ka nu velns tūlin raus krodzenieka meitu ārā. Ātri vien viņš uzsauca saviem zvēriem, lai steigšus norauj velnam viņa divpadsmit galvas. Zvēri nu tūlin bija visi velnam virsū un noplēsa viņam galvas. Tad mežsarga dēls piegāja krodzenieka meitai klāt un itin laipni un mīlīgi sacīja: "Mīļā meitiņ, nebēdājies, neraudi vairs! Redz, tavs slepkavs, velns, ir pagalam, jo mani zvēri viņu saplēsa."

Krodzenieka meita no liela prieka krita muļķim ap kaklu, raudādama prieka asaras, nomutēja to. Tad viņa sacīja uz muļķi : "Tu esi izglābis mani no nikna velna rīkles, par to tev būs tapt manam vīram!"

To sacīdama, viņa pārkoda savu gredzenu pušu un iedeva vienu pusi muļķim. Vakars bija pienācis, viņiem turpat vēl uz kalna esot, un viņi nolikās gulēt. Muļķis nolika lauvu par sargu un pieteica, lai neaizmiegas. Pēc tam lauva sacīja uz tīģeri, lai viņš paliek par sargu. Un tā viņi cits uz citu sacīja, līdz pēdīgi visi iemiga; tikai zaķis vēl palika kājās. Zaķis tūlin sakūra uguni un sildījās. Bet tavu nelaimi! Zaķim sildoties nosvila vilna; arī āda stipri sadega un arī viņš iemiga.

Kad nu vecais ormanis redzēja, ka visi aizmiguši, viņš nokava muļķīti, paņēma krodzenieka meitu un aizsteidzās no kalna projām. Kad zvēri no rīta piecēlās un ieraudzīja muļķi, savu kungu, nokautu zemē guļam, tad tie sāka visi bļaut un gauži vaimanāt. Bet zaķis sacīja: "Kuš! Ko nu bļaujat kā bez jēgas? Manai mātei ir tādas zāles, ar kuŗām var atkal atdzīvināt."

To teicis, viņš tūlin steidzās pie mātes un atnesa zāles. "Bet kuŗš lai nu pielipina galvu?" zvērs viens otram vaicāja.

"Es protu labi pielipināt!" lācis jautri iesaucās. Tad paņēmis muļķa galvu, to uzlīmēja uz rumpja.

"Ē, brālīt, vaidzi, ka tu izputētu! Tu jau neesi pareizi uzlīmējis - mute uz pakausi?" lapsa iesaucās, piezobodama lāci. Lapsa tūlin piegāja, norāva galvu un sūtīja zaķi vēl citām zālēm pakaļ. Zaķis atnesa zāles, lapsa pareizi uzlīmēja galvu un muļķis tapa atkal dzīvs.

Tad visi atkal gāja tālāk. Viņi gāja pa mežu mežiem un pēdīgi nonāca taī vietā, kur muļķis ar saviem brāļiem šķiroties bija savus nažus stumburā iedūruši. Muļķa nazis bija itin spožs, it kā vakar iedurts, bet brāļu naži abi divi bija pavisam norūsējuši. Muļķis rādīja saviem zvēriem un sacīja: "Redziet, kā manu brāļu naži pavisam sarūsējuši! Es zinu, viņiem tagad iet pavisam plāni, viņi ir dabūjuši galu!"

Visi nu norunāja iet viņus uzmeklēt. Viņi atkal gāja pa mežu mežiem un beidzot nonāca lielā birzē, kur daudz pelēku akmeņu atradās. Šī bija birze, kur muļķa divi brāli bija dabūjuši galu.

Tagad drusciņ atstāsim muļķi ar viņa zvēriem un pastāstīsim, kā muļķa divi brāļi bija šinī birzē nonākuši.

Tad, kad viņi bija meža malā nažus minētā stumburā sadūruši un katrs uz savu pusi izšķīrušies, vecākais brālis bija gājis ar saviem&127; zvēriem pa mežu mežiem, šaudams, putnus. Tā arvienu tālāk iedams, bija nonācis šinī birzē. Tad birzē nometies apakš liela koka, uzkūris uguni un sildījies. Tā paša koka kuplajos zaros, kur viņš ar saviem zvēriem apakšā pie uguns sildījies, tupējusi kāda vecene, veca ragana. Šī kokā tupēdama, vienmēr trīcēja, drebēja, un skaņi kunkstēdama, arvienu ievaidējās: "Ai, cik man auksti!"

Viņš paskatījies uz augšu un redzēdams veceni kokā, sacījis: "Vecene, ja tev ir auksti, tad nāc zemē pie uguns un sasildies!"

Vecā ragana itin laipni atteica: "Labais, jaunais cilvēks! Ja tu man atļauj savus zvērus un tevi pašu ar mazu kociņu apkūļāt, tad es iešu, jo citādi es nedrīkstu."

Mežsarga vecākais dēls (vecākais brālis) viņai arī atvēlējis apkūļāt. Ragana tos apkūļājusi un visi tūliņ palikuši par pelēkiem akmeņiem. Vidējam brālim un viņa zvēriem tāpat gājis kā vecākajam brālim.

Muļķim (jaunākam brālim) arī gadījās ar saviem zvēriem nomesties zem tā paša koka. Viņš uzkūra uguni un ar saviem zvēriem sildījās. Te tā pati vecā ragana sāka stenēt un vaidēt, ka par daudz auksti esot. Muļķis uzsauca : "Ko tu tur ņaudi, vecā ragana? Kad tev ir auksti, tad nāc zemē, sasildies pie uguns!"

"Mīļais, labais cilvēks! Man tā ir bail! Atļauj man mazu lietiņu apkūļāt tavus zvērus un tevi pašu ar kādu mazu, maza kociņu, tad es drīkstēšu iet zemē pie uguns."

"Es ātrāki neļaušos apkūļāt, līdz tu man nepateiksi, kas šie par akmeņiem."

"Nevaru to teikt. "

"Ne par ko tev neļaušu, ja man nepateiksi."

Vispēdīgi vecene arī pateica, ka visi šie pelēkie akmeni esot cilvēki un zvēri. Muļķis nu tūlin domāja, ka te arī vajaga būt viņa diviem brāļiem ar visiem viņu zvēriem. Viņš labi nu saprata ragana blēdību un tūlin dusmīgs viņai uzbļāva: "Tu, nekaunīgā ragana, bezdievīgā velna māte! Tu ātrāki no šejienes projām netiksi, līdz tu šos akmeņus nebūsi dzīvus pataisījusi."

Vecene, nevarēdama nekādā ziņā izvairīties, uz reizi pacēlās gaisā, tā kā visa birze nokūpēja vien, un arī tūliņ visi zvēri un cilvēki tapa dzīvi. Tur nu bija cilvēku un zvēru līdz simtiem tūkstošiem, jo itin visus cilvēkus un zvērus, kas tikai šai birzē nonākuši, vecā ragana bija par pelēkiem akmeņiem apbūrusi. Gudrie brāļi nu sniedza muļķim roku un no visas sirds pateicās, ka viņš tos izglābis. Nu bija visi trīs brāļi un arī viņu zvēri ļoti priecīgi. Pēc tam visi citi cilvēki un zvēri izklīda uz visām pusēm.

Nu muļķis atgādājās krodzenieka meitas, ka to bija nesen izglābis no velna nagiem. Muļķis uzrunāja savus divus brāļus noiet ar visiem zvēriem uz minēto krogu. Krogā nonākuši viņi atrada visu krogu ļoti jauki izpušķotu un krodzenieka meitu brūtes drēbēs ģērbtu. Rati jau bija pie durvim piebraukti un gaidīja brūti ar brūtgānu iznākam, lai tos aizvestu uz baznīcu laulāt.

Bet kas tad bija tas brūtgāns, kas krodzenieka meitu precēja? Tas bija vecais ormanis, kas velna kalnā nokāva muļķi un nozaga muļķim krodzenieka meitu. Vecais bija krodzenieka meitu cieti nozvērinājis, ar nāvi biedinādams, lai viņa saka savam tēvam, ka viņš to no velna nagiem izglābis. Krodzenieks, to ticēdams, no liela prieka deva viņam savu meitu par sievu.

Muļķis to dabūjis zināt, atstāja savus brāļus un zvērus aiz kroga durvim un pats steidzās kroga istabā. Lauvu viņš ņēma sev līdz. Iegājis viņš atrada istabu pilnu ar kāzeniekiem. Viņš nostājās plāna vidū un tad izvilka no kabatas savu mutes autiņu, izcēla to uz augšu un rokā turēdams uz kāzu viesiem pagriezies, sacīja: "Uzminat, kas man te ir lakatā?"

Neviens nevarēja uzminēt. Pēdīgi brūte iesaucās: "Tur ir mana gredzena otra puse!"

Kāzenieki, to dzirdēdami, palika visi kā uz mutes sisti, jo neviens nevarēja iedomāties, ko šāda mīkla nozīmē. Viens, otrs no kāzeniekiem gan paklusām sāka mētāt šādus, tādus vārdus, sacīdams: "Vai tikai šis cilvēks nebūs krodzenieka meitu izglābis?"

Citi piemetināja : "Tas nevar būt."

Tad muļķis sacīja uz lauvu: "Ej, atnes tās divpadsmit velna galvas!"

Kad lauva atnesa divpadsmit velna galvas un muļķis tās visiem rādīja, tad visi viņu tūlin atzina par krodzenieka meitas izglābēju un otrā dienā muļķi salaulāja ar krodzenieka meitu.

Vecajam ormanim muļķis lika iekalt riņķi degunā un paturēja to sev suņa vietā. Viņam citu neko nedeva ēst, kā sarkanas ogles un pavēlēja: "Ja viņš tās neēd, tad sist viņu nost!"

Vēlāk krodzenieks atdeva savam znotam un meitai krogu un nu muļķis palika par turīgu vīru, dzīvoja ar sieviņu laimīgi.