33. A. 567. 303. R. Kundziņš Tukuma apkaimē. LP, IV, 3, 2. AŠ, II, 95t.

Reiz bijuši divi brāļi: viens pārticis, mantkārīgs, otrs nabadziņš, bet goda dvēsele. Tas mantkārīgais bija iedomājies, ka viņš daudz gudrāks par savu brāli un tādēļ nabadziņu par vientiesi vien saukāja. Nabaga brālim bija divi zēni, bet bagātajam nebija neviena bērna.

Reiz nabaga brālis aiziet medībās un apcel zelta putnu. Viņam žēl tādu šaut - putns aizlaižas. Bet tas ievēro, ka necik tālu putnam eglē ligzda. Mednieks sagudro putnu dzīvu noķert. Tūlin pārskrien pēc tīkliņa, uzkāpj labi klusu eglē un pārsviež tīkliņu ligzdai pāri - putns rokā. Savos priekos nezin ko darīt. Rāda visiem cilvēkiem svešo zelta putnu.

Te atskries arī bagātais brālis brīnumus skatīties, bet tam tūlin acis kā kaķim. Acumirklī izodis, kas putnam apakš viena spārna rakstīts: "Kas to ēd, tam katru nakti pagalvī zelta gabaliņš!" un apakš otra spārna: "Kas to ēd, tas tiek par ķēniņu!" Bagātais brālis nesaka ne vārdiņa, ko ieraudzījis, tik činkst kā rūgta nāve nabadziņam virsū: "Kur liksi tādu spoku, nabags būdams? Neesi vientiesis, pārdod man! Es esmu bagāts, man tas nekas, varu aizmaksāt. Bet tevi, ļaudis izsmies, ka spožumus turēdams mirsti badu."

"Lai, lai brāl, kas man no ļaudim ko klausīties? Ko esmu ķēris, to paturēšu!"

"Redz, kāds vientiesis, vai dosi putnu un ņemsi naudu?" Nedošu vis. Tu nevari ar savu naudu manu putnu atsvērt.`' "

Es nevarēšu atsvērt! Cik sveŗ tavs putns?" "

"Veselu podu!"

"Labi - še pods zelta un dod putnu man!"

Nabadzīgais tikdaudz zelta redzēdams, tīri saplok. Savu mūžu tikdaudz nebija ne sapņojis, kur nu vēl piedzīvojis! Viņš apdomā: "Lai ņem!"

Un no tās dienas iesākas nabadziņam laimīgs mūžs, sacēla jaunas ēkas, iegādāja labus lopus un iedzīvojās vienā gadā tikpat kā otrs brālis. Kur pods zelta par iesākumu, tur jau arī katram labumā ies.

Bet neba tā bagātajam brālim! Tam otrā gadā ne nu vairs bija zelta ne arī putna laimes. Un kā tas bija gadījies?

Todien, kad bagātais ar zelta putnu bija pārskrējis mājā, tas paturēja noslēpumu pats pie sevis un neteica ne savai sievai, kādu laimi apcēlis. Naktī citi guļ, bet šim miegs ne prātā: prieka pilns plūc savu putnu pats, lai neviens nepamanītu, kas uz spārniem rakstīts. No rīta itin agri sievai putns jācep. Kamēr putns cep, šis; visu nakti izmurgojis, iedomājās drusku nosnausties. Bet pa to laiku atnāk nabaga brāļa puikas kaut kādā vajadzībā pie saimnieces. Saimniece domā: "Kā tad nu laidīs rada bērnus bez cieņas projām?" pakampj tos pašus putna spārnus un iegrūž zēniem, lai ēd. Zēni noēd ar gardu muti un aiziet. Te, piecelsies snaudējs; un tūlin pirmais vārds: "Kur putns?"

"Te, te, vīriņ, sen jau gatavs!" "Kur spārni?"

"Atnāca tavi brāļa bērni, iedevu tiem!"

"Ak tu trakā, ak tu nejēdzīgā!" šis lādās un gatavs saimnieci vai maitās sist. Tā, nabadzīte, netiek ne gudra, ne muļķe, domā : "Saimnieks prātu izgulējis, jāpaciešas." Bet saimnieks visā ārprātībā gudrs diezgan, tas viltīgs izlikdamies, aizskrien pie nabaga brāļa teikdams: "Man šodien malkā jābrauc; iedod man savus zēnus palīgā!"

"Kādēļ ne? Ņem ! "

Bagātais aizbrauc ar zēniem mežā un sāk tik šos tramdīt. Zēni redzēdami, ka labi nebūs, ņem kājas pa pleciem un nomūk biezumos. Gan meklē līdz vēlam vakaram - nekā. Pa nakti zēni grib mājās doties, bet apmaldās. Nabadziņi raud un maldās, raud un maldās dažas dienas, dažas naktis. Te vienu dienu par laimi iznācis 'kāds lielskungs, apbrīnojami smalks mednieks; tanī mežā medīt. Tas izdzird zēnus pie viena koka pusbadā.

"Kādēļ raudat?"

Ja, tā un tā, zēni izstāsta.

"Vai negribat par smalkiem medniekiem izmācīties?" Kālab ne ?"

" "Nu tad nākat pie manis ; apsolu jums labas dienas."

Zēni pieceļas; bet lielskungs tagad ierauga tai vietā, kur viens zēns gulējis, zelta kaudzīti. Viņš izbrīnās, bet zēni nu izstāsta, ka vienam no viņiem' katru nakti tāda zelta kaudzīte pagalvī.

"Tas labi - pieglabā! Nākamās dienās tev pašam noderēs!"

Zēni aiziet vecajam lielkungam līdz. Lielskungs izmāca abus par smalkiem medniekiem. Kad tik tālu jau ir, tad vienu dienu vecais sauc abus ārā, lai rāda, ko māk. Nāk patlaban meža zosis. Pirmais zēns kā šauj, tā vienai zosij galva nost.

Tu māki!" "

Pēc brīža nāk meža pīles. Otrs zēns kā šauj, tā vienai pīlei knābis nost.

"Tu arī māki! Tagad varat sākt uz savu roku medīt. Esmu pārliekām vecs - kam man vairs mežā blandīties? - Apgādājiet tagad mani ar medījumiem!"

Vienu dienu abi zēni aiziet pirmo reizi uz ilgāku laiku medīt. Iet, iet - satiek zaķi vispirms. Šie tūlin šaut, bet zaķis lūdzas: "Nešaujiet vis mani, es jums došu divus no saviem bērniem."

Šie ar mieru. Pa gabalu satiek lapsu, grib šaut, bet lapsa lūdzas: "Nešaujiet vis mani, es jums došu divus no saviem bērniem."

Šie ar mieru. Pa gabaliņu satiek vilku, grib šaut, bet vilks lūdzas: "Nešaujiet vis mani, es jums došu divus no saviem bērniem."

Šie ar mieru. Pa gabaliņu satiek lāci, grib šaut, bet lācis lūdzas: "Nešaujiet vis mani, es jums došu divus no saviem bērniem."

Labi. Šie nu paņem katrs vienu zaķēnu, lapsēnu, vilcēnu, lācēnu un ies viens uz vienu pusi, otrs uz otru pusi medībās. Bet iekāms to dara, vēl norunā tā: jāieduŗ priedē katram savs nazis: kuŗš ātrāk atpakaļ - lai paskatās, kāds brāļa nazis. .Ja spožs, tad medībās labi klājas, ja norūsējis, tad nelabi, tad otram jāsteidzas palīgā, cik ātri vien var.

Tas, kam zelts pagalvī ronas, sašāva itin ātri, ka ne panest. Viņš griežas atpakaļ un ierauga, ka brāļa nazis vēl itin spožs. "Lai medī, lai, man diezgan, iešu jau uz mājām."

Pāriet ar saviem zvēriem mājā, vecais lielskungs nāk pretim ar savu meitu un rāda zelta pili, ko nupat cēlis, sacīdams: "Šo pili, kamēr nebiji mājā, uzcēlu no tava zelta, ko naktīs sakrāji. Tad biju nodomājis: kuŗš no jums abiem pirmais no medībām pārnāks, tam atdošu savu meitu par sievu; tu pārnāci pirmais, še ņem viņu un dzīvo savā pilī laimīgs."

Otrs brālis medībās bija apmaldījies ar saviem zvēriem. Ilgi samaldījās pa mežu krustim šķērsām; beidzot izmaldījās uz vienu svešu, svešu pilsētu. Tai dienā pilsēts bija tērpies bēdu uzvalkā. Mednieks brīnās par to prasīdams: "Kas jums visiem uzgājis, kādēļ tādi nošļukuši un pavisam nolaidušies?"

"Kas tu par svešnieku esi, nezinādams, kas šinīs dienās notiks!"

"Kā lai zinu, nule pat ienācu."

"Nu tad klausies! Mūsu pilsētam jādod katru gadu viena cilvēka dzīvība pūķim tur kalnā par mielastu; šogad paša ķēniņa meitai kārta. Ķēniņš gan apsolījis savu meitu par sievu dot tam, kas apņemtos nabadzīti no pūķa izpestīt; bet kur gadīsies tāds, kam tikdaudz spēka?"

Mednieks to dzird un nesaka nekā. Tanī dienā, kur nu meitu vedīs, viņš klusītiņām ar saviem zvēriem; aiziet uz pūķa kalnu un raudzīs paslēpties. Bet tai kalnā bijusi ala, kur pūķis daždien mitis. Citur nekur paslēpties - līdīs taī pašā alā. Ielien pats pa priekšu, zvēri nopakaļus un ierauga brīnum pulka zelta. Līdīs

dziļāk - ierauga kādā dibens istabā divas mucas un virs mucām pūķa zobinu. Bet zobins tik smags, tik smags - nepagalam cilāt. Sāks aplūkot mucas, un skat, kas par laimi! Uz vielas mucas stāv: "Kas no tās mucas dzeŗ, tam spēki deviņkārt pieņemas!"

Paskatās tālāk, uz otras mucas stāv: "Kas no tās mucas dzeŗ, tam spēki deviņkārt pamazinās!"

Ko nu gaidīt? Tā tūlin klāt pie spēka mucas un tik dzeŗ. Sadzeŗas pats, liek zvēriem arī tempt. Un nu viens par otru dzeŗ, kamēr mucai dibins rēgojas. Bet nu arī visiem spēka vai cik. Pakustina zobinu -- zobins kā spalva, sāks kabināt nost zobinu - zobins kā spalva. Un zvēri, tie tagad tādi, ka acis vien zvēro, gandrīz pašam bail paliek.

Kamēr šie tur tā stiprinās - vadzi - sāks tik kalns nodrebēt. Mednieks tūlin nojēdz, kas laukā, un tā, lielo zobinu paķēris, bridāc! ar visiem zvēriem laukā un taisni pūķim acīs. Pūķis spļauj briesmīgas ugunis, zvēriem visa spalva svilst no karstuma; bet mednieks kā krauj ar smago zobinu - pūķim jau vienā vietā kažoks pušu. Negantnieks lobj alā pie spēka mucas uzņemt jaunus spēkus, bet kad tu izčibējis - muca tukša. Lobs atpakaļ no alas ārā, bet negantniekam tagad piekrāpās. Kā nāca ārā, tā mednieks aiz alas ieejas stāvēdams, nemanot izgrūda lielo zobinu pūķim caur miesām un pienagloja pie sienas, zobina asmina gals iedūrās sienā, zobina spala gals bija medniekam rokā. Pūķis dauzījās kā traks, bet jo vairāk dauzījās, jo zobina asmins vairāk graizīja pūķa miesas. Un zvēri, ko tad tie lai gaida'? Lācis uzklupa nesaņķim uz muguras, vilks izplēsa sānus, lapsa dzīvoja gar asti un zaķis atkal tik paskubināja, paskubināja. Nebija ilgi - pūķis pagalam.

Un līdz ko labi pagalam, te ķēniņa meita nāk raudādama viena pati uz alu, jo viņas vedējs no bailēm paslēpies krūmos un nerādās ne uz to pusi.

Mednieks iet nelaimīgai pretim un izstāsta, ka nu pūķis pagalam, viņa glābta. Princese krīt glābējam gar kaklu, iedod savu gredzenu un apsolās nekad no viņa nešķirties. Glābējs uzmauc doto gredzenu uz savu pirkstu un apsolās rītu pie ķēniņa aiziet. Princese gan grib, lai viņš tūlin nākot līdz, bet viņš atbild: "Tu labi redzi, cik asiņains izskatos, kā lai tāds ķēniņa priekšā rādos? Otrkārt, man drusku arī jāatpūšas, tāds cīniņš meklē kaulus."

Labi. Mednieks uzkāpj pūķa kalnā atgulties un piesaka lācim viņu apsargāt. Bet lācis, arī izstrādājies, domā drusku nosnausties: lai paliekot vilks nomodā! Bet vilks arī domā drusku nosnausties: lai paliekot lapsa nomodā! Bet lapsa arī domā drusku nosnausties: lai paliekot zaķis nomodā! Bet zaķis ciešas, ciešas - nevar nociesties - aizmieg.

Princeses vedējs, to redzēdams, briks! no krūmiem ārā, nokauj aizmigušo glābēju un poš pakaļ princesei. Šīpus pilsētas panāk. Princese nevar saprast, kur šis tik ātri steidzas, bet vedējs uzsauc īsi: "Ja netiksi ķēniņam, ka es no pūķa tevi izglābu, tad nost uz vietas!"

Princese sabaidās un apsolās teikt, ka vedējs no pūķa izglābis viņas dzīvību.

Ķēniņš tic un rīko tūlin kāzas.

Bet īstenais glābējs sagulēja līdz vakaram pagalam. Te atmodīsies lācis pirmais un ieraudzīs savu kungu asinīs.

"Vilks, vai tu traks, kas te noticis, kamēr gulēju?"

Vilks uzlec, izberzē acis. Viņš nezinot, jo lapsa apsolījusies viņa vietā nomodā palikt. Uzmodina lapsu, tā arī nezina, jo zaķis apsolījies nomodā palikt. Uzmodina zaķi, tas noplātās vien. Bet lācim padoms pie rokas: lai zaķis tūlin tekot pēc dzīvības saknes! Zaķis ņem kājas pa pleciem un aiziet, ka nokūp vien. Viens divi - ar dzīvības sakni atpakaļ. Lācis mocās ilgu laiku ar sakni gar nedzīvo. Te uz reizi, vadzi, sāks mazliet kustēties. Nu berzē, nu pūš kā sadeguši, un re, pēc tāda laika celsies sveiks augšā. Nu tos priekus visiem zvēriem;: cauru nakti ne acis vairs neaizdarīja, par to vien runāja, kā kungu atdzīvinājuši un cik nu labi.

Trešā dienā glābējs taisīsies pie ķēniņa. Aiziet pie pilsēta. -- viss nopušķots, visur nomeijots, visur prieki. Šim ne jausmas, kādēļ viss tas. Sāks beidzot apprasīties. Un ko nu nabadziņš dabū dzirdēt? Esot ķēniņa meitai ar viņas glābēju kāzas:

"Nu brīnumi! Kas tad tas par glābēju?" Grib tūlīt doties uz pili.

"Ne!" atkal apdomājās. "Sūtīšu papriekšu apvaicāties, vai tiešām mani gaida, vai ne?"

Aizsūta zaķi. Zaķis atnāk ar zinu, ka princesei esot gan kāzas, bet ar citu brūtgānu. Šis jau paliek dusmīgs uz princesi un nezin, ko nu darīt, ko ne.

Bet lācis iesakās: "Iekāms skaidri nezini, nevajaga dusmoties; padod man šurp princeses gredzenu, es iešu apskatīt. Ja princese būs atstājusi tevi, tad nākšu bez gredzena atpakaļ, ja ne - tad ar gredzenu."

Lācis aiztek uz pili un slepeni izrunājas ar princesi. Princese izstāsta, kā noticis, un dod gredzenu atpakaļ, lai steidzoties šurp, kamēr vēl neesot laulāta.

Atnāk nu izglābējs ar visiem zvēriem, visi kāzinieki nobrīnās, kas šos aicinājis. Bet princese par to laiku izstāstījusi visu savam tēvam. Vecais ķēniņš dusmīgu ģīmi liek viltnieku sagrābt un četriem melniem zirgiem saraustīt; bet īsteno glābēju pavēl uz pēdām salaulāt ar savu meitu. Nu sākas jautras kāzas no gala.

Pēc kāzām ķēniņš pasludina savam znotam, ka citādi apdomājies: viņš esot vecs vīrs un tādēļ atdodot jau tagad valdību znotam.

Tā pagāja ilgs laiks. Te vienu dienu jaunais ķēniņš atkal iedomājies medīt. Paņem savus zvērus un aiziet. Pašā meža vidū ieraudzīja baltu stirniņu. Grib gan tūlin šaut, bet neizdodas. Un nu uz reizi paliek tik tumšs it kā naktī. Ķēniņš pabrīnās, tomēr nekā darīt, liek žagarus savilkt un uguni iekurt. Te uz reizi uguns gaismā viens pakustās augstā kokā. Paceļ acis, apskatās labi svešs cilvēks ielicis krēslu koka zaros un sēž.

"Kas tāds esi?" ķēniņš uzprasa.

"Esmu nosalis, gaužam nosalis, kaut mani kāds sasildītu!" "Nāc zemē pie uguns!"

"Man bail no taviem zvēriem; bet še, gaidi šo stibiņu, uzsit ar to saviem zvēriem, tad tie mani vairs neplēsīs."

Ķēniņš nekā ļauna nedomādams, paņem stibiņu un uzsit saviem zvēriem, bet sitot stibiņas gals arī pieduŗas pašam kur nebūt un tā acumirklī visi šie paliek par nedzīviem.

Jaunā ķēniņiene gaida raudādama mājā, nevar sagaidīt.

Bet ķēniņa brālis, lielkunga znots, tur zelta pilī atkal vienu dienu bija aizgājis nažus apskatīties. Aiziet pie koka - brāļa nazis norūsējis uz posta. Ko nu gaidīt? Paņem savus zvērus un steidzas meklēt. Meklē, meklē ilgu laiku pa mežu. Te vienu dienu ieraudzīs baltu stirniņu; bet nedabū nošaut. Tūlin paliek tumšs. Nekā darīt, iekuŗ uguni. Bet turpat pie ugunskura, augstā kokā viens, krēslā sēdēdams, sāk tik vaimanāt: "Man salst, man salst!"

"Kāp zemē sasildīties!"

"Man bail no taviem zvēriem; bet še tev šī stibiņa, uzsit ar to saviem zvēriem, tad kāpšu sasildīties."

"Nekā, kādēļ lai saviem zvēriem situ? Tie man mīļāki nekā tu tur kokā."

Bet kad tā ar labu neklausa, vadzi, sēdētājs sāks rupjš palikt, lai nejokojoties, lai sitot ar labu, varot nelabi iziet.

Bet lielkunga znots, to dzirdēdams, uzsauca lācim: "Pi!" Velc to nabagu zemē!"

Un tā lācis kokā pakal un nogāž zemē. Vilks, lapsa un zaķis sagaida šo kā brāli, un tas nebija ne apskatījies - sēdētājs noplēsts.

Un tai pašā acumirklī turpat otrpus taka jaunais ķēniņš ar saviem zvēriem atkal atdzīvojies, nāk savu brāli apkampt par izglābiņu. Viens otram nu izstāsta savas regas un tad, zvērus glaudīdami, aiziet abi uz ķēniņa pili. Un tūlin otrā dienā abi brāļi uztaisīja gaŗu ceļu taisni caur mežu no jaunā ķēniņa pils līdz jaunā lielkunga pilij. Pa šo ceļu abi brāļi varēja katru nedēļu satikties.