34. A.303. 30lA. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.

Vienam tēvam bijuši divi dēli. Kad viņi pieauguši, tad gājuši

pasaulē laimi meklēt, jo tēva būdiņā raizes un trūkums vien bijuši. Brāļi uzkāpuši katrs savam kumeļam mugurā un izjājuši no tēva sētas.

Drīz vien brāļi iejājuši lielā mežā. Uz krustceļiem viņi apstājušies. Tur bijuši četri ceļi. Pie katra bijis savs uzraksts. Pie pirmā ceļa bijis rakstīts: "Ja tu pa manu ceļu iesi, tad tu nosalsi."

Pie otra: "Ja tu pa manu ceļu iesi. tad tu sadegsi."

Pie trešā: "Ja tu pa manu ceļu iesi, tad tev vilks kumeļu nokodīs."

Un pie ceturtā: "Tad tev nekādas laimes nebūs."

Jaunākais brālis aizjājis pa to ceļu, kur bijis : "Tad tu nosalsi," un vecākais par to, kur vilks kumeļu nokodīs. Abi brāļi norunājuši pēc gada satikties atkal uz krustceļiem. Viņi iesprauduši vecā ozolā katrs savu sudraba nazi. Kuŗa nazis pēc gada būšot sarūsējis, tas brālis būšot miris, - tā viņi norunājuši. Bet kuŗš nebūšot sarūsējis, tas būšot pie dzīvības.

Brāļi izšķīŗušies, aizjādami katrs pa savu ceļu. Vecākais brālis iejājis lielā mežā. Kad viņš bijis kādu stundu jājis; tad tam uzbrucis vilks un nokodis kumeļu. Kad kumeļš bijis nokosts, tad vilks teicis: "Ej, sēdies man mugurā, es tevi nesīšu pie laimes."

Brālis uzkāpis vilkam mugurā, bet tai pašā acumirklī no meža izskrējuši vēl vienpadsmit zvēri, no lāča sākot un ar zaķi beidzot. Zvēri teikuši : "Kungs, kur tu mūs vedīsi, tur mēs iesim." Brālis ņēmis zvērus līdz. Drīz vien viņš ar visiem zvēriem pieskrējis pie brīnumskaistas ķēniņa pils. Tur viņi apstājušies. "Jums gribas ēst," teicis brālis uz zvēriem. "Bet man nav

naudas. Arī naktsmāju mums negribēs par velti dot."

"Nekas," teica lācis. "Viss būs labi." - Viņš piesitis ar kāju pie akmeņa un turpinājis : "Te ir nauda."

Pieskrējusi lapsa un sākusi kasīt zemes. Drīz vien naudas pods bijis redzams un brālis piebēris pilnas ķešas ar zeltu. Tad viņš iegājis pilī. Viņam pretim nākusi skaista ķēniņa meita un prasījusi, ko viņš vēlas?

"Man vajaga rūmes maniem zvēriem," atbildējis brālis, "un arī katram, ko viņš grib ēst."

"Ja, to var dabūt," atbildējusi ķēniņa meita un likusi ierādīt rūmes zvēriem un pašu zvēru ķēniņu, kā viņa brāli iesaukusi, uzaicinājusi pie sevis.

Kad zvēri bijuši novietoti kūtīs, tad brālis gājis uz pili, kur to sagaidījusi ķēniņa meita. Viņa to cienājusi ar ēdieniem un dzērieniem un stāstījusi tam par savu nelaimi. Pils tuvumā esot liels mežs un viņā dzīvojot briesmīga ragana, kas visus cilvēkus un

zvērus pataisot par akmeņiem, līdz kāds mežā ieejot. Ragana esot milzīga auguma un viņa dzīvojot to cilvēku mūžus, kuŗus tā par akmens stabiem pataisot. Ja kāds drošsirdīgs cilvēks apņemtos briesmīgo raganu nokaut, stāstījusi tālāk ķēniņa meita, tad tam viņas tēvs, vecais ķēniņš, esot apsolījis viņu par sievu. Bet līdz šim neviens to vēl neesot varējis izdarīt, jo visi baidoties pat pils tuvumā nākt.

Ja, vecākais brālis bijis ar mieru iet uz lielo mežu un nokaut briesmīgo raganu. Otrā rītā vecākais brālis bijis jau agri augšā un aizskrējis ar saviem zvēriem uz lielo mežu. Jo dziļāk viņi mežā ieskrējuši, jo vairāk tiem ceļā gadījušies akmeņu un akmeņu stabu. Beidzot viņi ieraudzījuši briesmīgo raganu. Tā bijusi liela, liela.

Kad ragana ieraudzījusi brāli ar saviem zvēriem uz viņu skrienam, tad uzkāpusi milzīgā eglē. Lācis pieskrējis pie egles un gribējis rausties augšā. Ragana lūgusies:

Saki lāčam, lai tas neālējas. Še, iesit viņam ar žagariņu," ragana nometusi žagariņu, "tad es kāpšu zemē.

Brālis paņēmis raganas nosviesto žagariņu un iesitis lāčam. Uzreiz visi zvēri palikuši par akmeņiem. Ragana nokāpusi no egles, uzsviedusi brāļam smiltis uz galvas, tas palicis par akmens stabu.

Pēc gada jaunākais brālis pirmais atjājis uz krustceļiem. Viņš gājis pie ozola, apskatīt brāļa nazi. Nazis bijis līdz pusei sarūsējis.

"Nu, vairs nav labi," nodomājis jaunākais brālis. "Mans brālis, laikam, ir slims. Nomiris viņš nevar būt, jo puse naža vien ir aprūsējusi. Jāiet viņš meklēt."

Jaunākas brālis iejājis mežā. Drīz vien tam uzbrucis vilks; nokodis viņa kumeļu un tad teicis, lai kāpj viņam mugurā, tas to nesīšot pie laimes. Jaunākais uzkāpis vilkam mugurā. Atkal no meža izskrējuši vienpadsmit zvēri, ar lāci sākot un ar zaķi beidzot. Jaunākais brālis ņēmis visus zvērus līdz un tie ieskrējuši ķēniņa pils pagalmā.

Pie pils ķēniņa meita sagaidījusi jaunāko brāli kā vecu paziņu. Viņa domājusi, ka tas ir vecākais brālis, jo abi brāli bijuši no sejām ļoti līdzīgi.

Vai tu ar reiz atnāci?" prasījusi ķēniņa meita. "

Jaunākais brālis brīnējies, jo viņš te nekad neesot bijis. ķēniņa meita neticējusi un vedusi to pilī, domādama par vecāko brāli. Viņa to cienājusi ar ēdieniem un dzērieniem un vakarā, kad gulēt gājusi, aicinājusi sev blakus - gulēšot vienā gultā. Jaunākais brālis izvairījies. Viņš ķēniņa meitu noturējis par raganu. Kad ķēniņa meita uzspiedusies - gulēšot vienā gultā, tad jaunākais ielicis zobenu vidū, tā kā tas bijis starp viņu un ķēniņa meitu. No rīta ķēniņa meita prasījusi jaunākam brāļam: "Nu, vai tu nokāvi briesmīgo raganu?"

Ne, jaunākais brālis nekā par raganu nezinājis. Bet tad, uzreiz iedomājies, ka brālis var būt raganas varā un sācis iztaujāt ķēniņa meitu. Viņa stāstījusi par briesmīgo raganu un apburtiem cilvēkiem.

"Tad arī mans brālis ir pārvērsts par akmens stabu," nodomāja jaunākais. "Jāiet viņš atsvabināt."

Jaunākais aizskrējis ar visiem zvēriem uz lielo mežu, kur briesmīgā ragana mitusi. Ragana, zvērus un jaunāko brāli pamanījusi, atkal uzkāpusi elgē. Lācis rausies tai pakaļ. Ragana lūgusies, lai savalda lāci un sviedusi žagariņu, ko lāčam sist, bet jaunākais nelicies ne zinis un kliedzis: "Kāp zemē, kāp zemē!"

Ragana manījusi, ka labi nebūs. Viņa nokāpusi no egles. Zvēri to tūlin apstājuši. Tad jaunākais teicis: "Tagad attaisi par cilvēkiem un zvēriem visus akmeņus un akmens stabus!"

Ragana gan negribējusi, bet zvēri mākušies tai virsū. Viņa manījuši, ka labi nebūs. Tad sākusi attaisīt visus akmeņus un akmens stabus. Ar katru attaisītu cilvēku vai zvēru, ragana palikusi mazāka un mazāka . . . Kad beidzamais cilvēks bijis attaisīts, tad ragana bijusi tik maziņa, kā ciekurzis. Attaisītie cilvēki un zvēri bijuši bezgala laimīgi.

Abi brāļi ar saviem; zvēriem skrējuši atpakaļ uz ķēniņa pili. Jaunākais brālis vecākam visu izstāstījis. Kad jaunākais stāstīja, ka viņš ar ķēniņa meitu gulējis vienā gultā, tad vecākais noskaities un ar zobenu nocirtis jaunākam galvu.

Jaunākā brāļa zvēri palikuši bēdīgi. Viņi apraudājuši savu pavēlnieku un palikuši pie viņa līķa.

Vecākais brālis ar saviem zvēriem aizskrējis uz ķēniņa pili. Ķēniņa meita viņu sagaidījusi kā vecu paziņu un prasījusi, kādēļ tas ir tik bēdīgs. Vecākais klusējis. Tad ķēniņa meita prasījusi par raganu. Vecākais stāstījis. Vakarā ķēniņa meita gājusi gulēt un aicinājusi vecāko brāli - gulēšot vienā gultā. Vecākais arī gājis, bet nelicis gultā zobenu un nu viņa prasījusi : "Vai nu vairs zobenu neliksi starpā? Nu tev laikam nav vairs no manis bailes ?"

Vecākais sapratis, ka nokāvis jaunāko nevainīgu. Viņam tā palicis bez gala žēl. Visu nakti tas nevarējis gulēt un izdomājies visādi, kā brāli atdzīvināt. Beidzot viņš nolēmis iet pie briesmīgās raganas un prasīt tai, lai atdzīvina nokauto.

Otrā rītā vecākais ar visiem saviem zvēriem skrējis uz mežu pie raganas. Viņš paņēmis arī nokautā līķi līdz. Arī jaunākā brāļa zvēri nu gājuši līdz.

"Atdzīvini manu brāli!" sacījis vecākais uz raganu.

Ragana paņēmusi saujā smiltis un uzbērusi tās nokautam uz galvas. Tas tūlin palicis dzīvs..

Brāļi nosprieduši raganu dzīvu neatstāt. Tie pavēlējuši zvēriem to saķert un saplosīt. Zvēri raganu saplosījuši un nu mežs un pils bijusi no raganas atpestīti.

Abi brāļi skrējuši ar saviem zvēriem uz ķēniņa pili. Vecākais brālis nodzēris ar ķēniņa meitu kāzas un pēc vecā ķēniņa nāves palicis par zemes un pils valdnieku.

Jaunākais gājis tālāk, savu laimi meklēt. Trešā dienā viņš nonācis svešā melnā pilsētā. Tur ķēniņš šonakt atdevis savu trešo meitu velnam apēšanai. Tā bijusi tāda velna . apsēsta pilsēta. Jau divi gadi ķēniņš velniem atdevis savas divas vecākās meitas. Tagad tam bijusi jādod beidzamā, visjaunākā. Pēc tam tik velni apmierinājušies ar citiem cilvēkiem.

Jaunākais brālis pieskrējis ar saviem zvēriem pie ķēniņa pils. Pils tornī bijis uzvilkts melns karogs un visa pilsēta bijusi klusa un bēdīga. Trešā princese bijusi šodien jāved uz velna alu. Princese bijusi dzīva ielikta melnā zārkā un viņa, kā arī visi pils &127;audis, raudājuši. Jaunākais iegājis zālē, kur stāvējis zārks ar dzīvo princesi. Viņš jautājis ķēniņam; kas par lietu? Ķēniņš stāstījis un raudājis kā mazs bērns.

"Nu, labi," teicis jaunākais brālis. "Es iešu uz velnu alu princesei līdz."

Jaunākais brālis sasaucis savus zvērus un aicinājis princesi. Viņi iegājuši lielā mežā, kur bijusi velna ala.

Jaunākais apsēdies uz akmeņa, kas bijis alas priekšā, un saņēmis princesi klēpī. Šev katrā pusē viņš nostādījis sešus zvērus. Tad jaunākais kliedzis: "Nu, nāc pēc princeses!"

Tūlin arī no alas izskrējis velns ar divpadsmit galvām, ugunis šķaudīdams.

"Dievam ir lielāka vara!" sacījis atkal brālis.

Zvēri saklupuši velnam virsū. Jaunākais ar zobenu nocirtis velnam visas divpadsmit galvas... Bet tikko pirmais velns bijis beigts, ka no alas izskrējis otrs velns ar septiņām galvām... Zvēri klupuši arī tam virsū un brālis nocirtis tam visas galvas. Tad jaunākais izgriezis velnam visas mēles un savēris tās diegā. Diegu ar deviņpadsmit velna mēlēm jaunākais pakāris kaklā:

Tad jaunākais vēl saucis, lai nāk velni. Neviens vairs nenācis. Viņš iegājis alā un to apskatījis. Alā sēdējis pats vecais velns, vecs, vecs vecis ar milzīgiem acu plakstiņiem. Jaunākais pacēlis zobenu un piegājis pie vecā velna. Tas sācis lūgties, kad ieraudzījis savu nokauto dēlu mēles diegā savērtas. Jaunākais brālis atstājis veco velnu dzīvu un gājis uz izeju, kur palikusi princese ar visiem zvēriem. Bet jaunākais neticis vairs no alas ārā. Alai priekšā bijis aizvelts liels akmens.

Kamēr jaunākais brālis apskatījis velnu alu, uz mežu atnācis viens pils sulainis un aizvēlis alai akmeni priekšā. Sulainis slepeni mīlējis izglābto princesi. Viņš to aizvedis atpakaļ uz pili un teicis, ka viņš izglābis princesi no velna nagiem. Arī brāļa zvērus sulainis aizviļinājis sev līdz, tikai lācis vien palicis pie alas. Citi zvēri aizskrējuši sulaiņam līdz uz pili. Gan princese teikusi, ka tas neesot viņas īstais izglābējs, bet jaunākais neatgriezies un ķēniņš beidzot noticējis sulaiņa vārdiem. Ķēniņš turējis doto vārdu un devis princesi sulaiņam par sievu.

Jaunākais brālis aizgājis atpakaļ pie vecā velna, kuŗš alas dibenā sēdējis un teicis: "Izlaid mani no alas, tad es tevi atstāšu dzīvu."

Velns pacēlis savus milzīgos acu vākus, saņēmis jaunāko brāli pie rokas un izsviedis to no alas sacīdams: "Skrej uz māju!" Vēja ātrumā jaunākais brālis bijis no alas ārā. Nu viņš redzējis, kas par lietu. Viņa zvēru un princeses vairs nebijis, tikai lācis vien tupējis pie alas. Jaunākais uzsēdies lāčam mugurā un aizjājis uz ķēniņa pili. Viņš iegājis pilī ķēniņa meita steigusies tam pretim un kritusi ap kaklu. Jaunākais rādījis ķēniņam diegā sasvērtās velnu mēles un nu tas ticējis, ka viņš (jaunākais brālis) ir velnu kāvējs un princeses izglābējs. Ķēniņš licis nelieti sulaini ielikt naglu mucā un laist to no kalna lejā. Princeses un jaunākā brāļa kāzas bijušas drīz vien un tur gājis tik jautri, kā nevienās kāzās.

Pēc ķēniņa nāves jaunākais brālis palicis par valdnieku pilī un zemē un dzīvojot laimīgi vēl šo baltu dienu . . .