2. A. 304. K. Ansons Vētrenieku Bičulos, A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 125, 13. AŠ, II, 96c.

Viens tēva dēls, meža malā dzīvodams, ķēra visvisādus meža zvērus, putnus un ieradināja pie sevis. Par dienu viņš tos dzina, lai paši iet barību medīt, par nakti atkal sasauca pajumtā. Tā viņš ar viņiem ilgus laikus sadzīvoja. Bet vienreiz bija iedomājies pasauli redzēt un nu aizgāja ar saviem zvēriem un putniem tālu, tālu uz ķēniņa pilsētu. Šis pilsēts notālēm viņam izlikās kā izmiris, jo neredzēja neviena cilvēka ārpusē kustamies. Bet kad iegāja iekšā, bija gan cilvēki, tikai tādi bēdīgi, dikti noskumuši. Viņš vaicāja, kas viņiem kaišot? Tie atbildēja: "Šā pilsēta tuvumā uzturas milzu čūska un tai ikkatru dienu vajaga vienu cilvēku par upuri dot." Tagad reize esot pienākusi pašai ķēniņa meitai, tādēļ visi bēdājoties.

Tēva dēls, šos vārdus dzirdēdams, palika domīgs: kā varētu to čūsku pārvarēt? Un visu labi pārdomājis, viņš aizgāja pie ķēķēniņa pilī, sacīdams : "Es varu visniknākos nezvērus uzvarēt, ir pat čūskas un pūķus un uzvarēšu arī šo čūsku."

Ķēniņš par to &127;oti priecājās un apsolīja savu meitu par sievu atdot, arī lielu zemes gabalu vēl, ja to iespēšot.

Un nu tēva dēls, savus zvērus un putnus pulkā sasaucis, paslepšu aizgāja čūskai itin tuvu - tā gulējusi smilšu klajumā, smiltīs - un tad pavēlēja visiem putniem smiltis gan kašņāt, gan ar spārniem plēvināties, lai saceltos liels smilšu mākulis un apputinātu čūsku, ka nevar ne elpot, ne redzēt. Labi. Putni tā darīja un nu sacēlās tāds mākulis kā melna debess; bet zvēri tikmēr pieskrēja pa mākoni čūskai klāt un saplosīja to gabalos. Nu tēva dēls, par zīmi, ka tiešām čūsku nobeidzis, izgrieza mēli no čūskas galvas un iegāja pilsētā. Ķēniņš viņu saņēma augsti un atdeva savu meitu par sievu.