3. A.304. J. Puļkovskis Mežotnē. LP, VI, 125, II.

Viens ķēniņa dēls gājis medīt un divi zaldāti viņam bijuši biedros līdz. Medījuši, medījuši - ķēniņa dēlam iegribējies dzert, viņš pieliecies pie akas - tā bijusi līdz malām ar ūdeni - un dzēris; bet abi zaldāti no muguras puses norāvuši tam kroni un pašu iegrūduši akā, lai noslīkst. Tomēr nenoslīcis vis - viņam bijis gudrs jājams zirgs - tas, tikko slīcinātāji ar kroni bijuši labi projām, izrāvis savu kungu pie kājām ārā un sacījis : "Līdz šim laikam tu par mani valdīji, nu valdīšu par tevi. Tādēļ klausi, ko tev teikšu. Izrauj no manām krēpēm trīs sarus un ej tur meža malā pie vecā ozola; tur vecs vīriņš ganīs lielu pulku cūku. Dod savas ķēniņa drēbes vīriņam un vīriņa drēbes ģērb &127;tu mugurā, tad viņš tev atdos visu cūku pulku. Cūkas gani trīs gadi, tad tu atkal par ķēniņu tapsi. Bet ja tev kādreiz nelabi klājas, tad paberzē manus sarus, un ja tevi gaŗš laiks moca, tad pameklē apakš vecā ozola, tur būs stabulīte, pastabulē to gaŗa laika pēc!"

To sacījis, zirgs aizaulēkšojis projām, ka nokūpējis vien; bet šis nu gājis pie vecā ozola meža malā. Aizgājis - ja, atradis vecīti ar cūkām un nu samijis drēbes. Vecītis ķēniņa drēbēs aizgājis, atstādams cūkas šim, lai gana. Ganījis, ganījis - sadomājis: "Tas nav nekas - jāmeklē tā stabulīte!"

Labi. Atradis apakš ozola un nu stabulējis, lai plīst. Bet cūkas, tiklīdz sācis stabulēt, nošķīrušās trejās vienādās rindās, klausījušās un klausījušās. Tamēr klausījušās, kamēr iemācījis pirmo cūkas rindu par dziedātājiem, otru par muzikantiem un trešo par zaldātiem, kas uz pakaļškājām tā izstaigāja pēc tās mūzikas, ko dziedātāji dziedāja, spēlmaņi spēlēja, kā tikai vien vajadzēja prieks redzēt.

Bet kad nu ganāms laiks bija pāri, pret rudeni, viņš domā: "Ko nu? Nu jādzen pie otra ķēniņa, otrpus meža un jāprasa, vai viņš ir redzējis tādas cūkas, kas pašas dzied, pašas spēlē un pašas danco?"

Labi. Aizdzen pie svešā ķēniņa - ķēniņš saka: "Tās jau manas cūkas!"

"Ja tās tavas, vai viņas mācēja dziedāt, spēlēt un dancot" Nē, to viņas nemācējušas un arī neticot, ka tagad mācēšot. Nu cūku ganam bija jārāda, ko cūkas māk. Un kad parādīja,

kā viņas dziedāja, spēlēja un dancoja, tad ķēniņš pārsmējās un tūlin apģērba ganu ķēniņa drēbēs un turēja labi jo labi, gandrīz kā savu dēlu.

Bet drīzi pēc tam ķēniņam atnāca ziņa no velna, ka jāatdod ķēniņa vecākā meita viņam ezerā; ja ne, tad lai rīkojoties uz karu - vai vienam gals, vai otram. Neko darīt -- ķēniņš rīkojās ar velnu kaŗot; bet tādu velnu parspēt nava vis joka lieta, tādēļ raizes bija diezgan.

Kamēr šie tur raizējās, rīkojās -- cūku gans klusiņām paberzēja sava kumeļa sarus; tā kumeļš - kur gadījies, kur ne -- uz pēdām klāt. Lai lecot ar šo zobinu viņam mugurā, tur ezera malā iznākšot velns ar trim galvām - lai cērtot visas uz reizi, gan nocirtīšot:

Labi. Cūku gans uzlēca mugurā, aizskrēja uz ezeru un kā cirta trijgalvim - nost. Tad kumeļš sacīja: "Tas ir padarīts, ķēniņa meita glābta; bet nu uzšķērd velnam vēderu, tur atradīsi vēl zelta gredzenu, to paņem un steidz man mugurā, lai ķēniņa kaŗa spēks tevi neierauga un nepamana."

Šis ātri tad uzšķērda velnu, izņēma gredzenu un prom pa citu pusi savā cūku kūtī; zirgs, tas arī pazuda, ka ne zināt nezināja, kur palika.

Kaŗa spēks pārnāca atpakaļ un ķēniņš brīnījās: "Kas to velnu nobeidzis?"

Bet drīzi atnāca ziņa no sešgalvja velna, ka otra ķēniņa meita ezerā atdodama. Nu ķēniņš atkal rīkojās kaŗot; bet cūku gans bija aizsteidzies savā kumeļā jau priekšā un velnu nobeidzis. Un kad to bija padarījis, kumeļš sacījis: "Uzšķērd velnam vēderu, tur atradīsi sakti. Paņem to un lec man mugurā, lai ķēniņa kaŗa spēks tevi neierauga."

Šis paņēma sakti, lēca gan ātri mugurā, bet kaŗa spēks tomēr pamanīja un stāstīja ķēniņam, ka lepns jātnieks, viens pats, esot tas velnu kāvējs. Nu ķēniņš aplam žēlojās, ka neesot noķēruši jātnieku un nosolījās citā reizē pats viņu ķert, ja vēl būšot varbūt kaŗā jāiet.

Un bija arī jāiet. Otrā dienā cita ziņa klāt, ka jāatdodot jaunākā meita deviņgalvju velnam ezerā.

Tagad ķēniņš naski rīkojās ; bet kamēr tur rīkojās - te cūku ganam kumeļš klāt un liels, liels suns vēl līdz. Šis vai tīri sabaidās no suņa, bet kumeļš saka: "Ko tu no tā baidies, tas tev būs par palīgu deviņgalvi veikt."

Labi. Nu jāja uz ezeru ar visu suni un iesāka cirsties ar velnu: astoņas velna galvas nokrita gan, bet devīto ne par ko pievārēt. Nu, kad tā, tad suns klūp palīgā un košus nokož devīto galvu. Bet nu kumeļš skubina: "Šķērd ātri velnam vēderu, tur atradīsi kokles. Bet pasteidz - pats ķēniņš, are, kur nāk - tas mūs pamanīs."

Cūku gans šķērda, šķērda un līdz kokles laukā, tā mugurā un grib jāt; bet ķēniņš arī patlaban klāt, grib šo aizturēt un, nevarēdams aizturēt - jātnieks ātri jāja projām - tas tīšām meta savu šķēpu, lai kumeļu nodurtu, ka nevar izbēgt ; bet netrāpīja vis kumeļu, trāpīja cūku gana kāju un sadurstīja to. Cūku gans izrāva šķēpu no kājas un tomēr aizmuka. Bet pusceļā jaunākā ķēniņa meita bija iznākusi noskatīties, kā kaŗā labi veiksies. Tā nu pamanīja jātnieka n asinis kājā un sasēja savu drānu, vēl gredzenu savu dāvinādama viņam. Sasējusi kāju, jātnieks pārsteidzās savā cūku kūtī un likās gulēt. Gulēja, gulēja - uz reizi tikko ķēniņš naktī pārradās ar kaŗaspēku - velna kokles sāka skaļi koklēt pa kūti, gredzens mirdzēja un sakts laistījās tik gaiši, ka visa pils apkārtne palika kā dienā. Nu ķēniņš apmanīja: "Kas tas?"

Un gāja kūtī raudzīt. Iegāja - atrada brīnumus un vēl savas jaunākās meitas gredzenu pirkstā un drānu ap pārdurto kāju.

Nu iznāca viss gaismā. Bet tad cūku gans pēc kumeļa vārdiem tapa atkal ķēniņa godā un apņēma jaunāko meitu par sievu, ko pats bija izglābis no deviņgalvja velna nagiem.