4. A. 304. G. Dandenis Gatartā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 125, l5. AŠ, II, 96b.

Agrākos laikos Laimas māte bērnam, tiklīdz dzimis, noteikusi tam likteni un arī to, kādā nāvē tas miršot.

Tā reiz dzimusi ķēniņa meita un Laimas māte tūlin lēmusi, ka šo meitu velni meklēšot aprīt. Tā palicis.

Bet kad ķēniņa meita pieaugusi, tad vienmēr raudājusi par savu likteni un lūgusies tēvam, lai gādā kādu cilvēku, kas no velniem paglābtu. Ķēniņš meklējis - piedāvājies viens zaldāts; bet

ķēniņš to atraidījis: ko tāds varēšot glābt? Zaldāts atteicis: "Kad nepieņem, nepieņem!" un gājis uz mājām.

Bet ceļā saticis lāci un, aiz tām pašām, vecām dusmām, ka ķēniņš nepieņēmis, gribējis to šaut. Tad lācis gauži lūdzies, lai nešaujot, viņš iešot labāk līdz palīdzēt, kur varēdams. Nešāvis arī.

Pagājis atkal gabalu, saticis lauvu un gribējis to šaut. Bet lauva lūdzies, lai nešaujot, palīdzēšot, kur varēdams. Nešāvis -gājis ar abiem zvēriem uz mājām.

Bet drīzi diena atnākusi, kad ķēniņa meitai vajadzējis dvēseli velniem atdot. Tad zaldāts aizsteidzies ar abiem zvēriem uz to alu, kur ķēniņa meita bija vedama velniem par upuri. Aizgājis te uz reizi ieraudzījis ķēniņa meitu ar četri melniem zirgiem braucam un pie alas pieturam.

Tūlin arī alas durvīs gadījies velns ar divām galvām un taisījies meitu rīt. Tad zaldāts pavēlējis lāčam, lai ļauno sapurina. Lācis klupis tad arī velnam seglos un saraustījis kā nieku.

Bet nu izskrējis velns ar sešām galvām. Tam laidis lauvu virsū, sakliegdams, lai grābjot labi. Lauva saplēsis sešgalvi kā vecu peku.

Pēdīgi izskrējis tāds velns ar divpadsmit galvām; to abi zvēri gandrīz nevarējuši veikt, kamēr pats zaldāts iekritis palīgā un tad nolietājuši.

Nu zaldāts pārvedis meitu sveiku ķēniņam atpakaļ un dabūjis par to pus ķēniņa valstību un pašu meitu par sievu.