5. A. 304. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 105.

Kādam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Vecāko tēvs

salīgst pie ķēniņa aitas ganīt: ja nogana, tad maksa liela, ja nenogana, tad pēriens un uz mājām. No rīta vecākais dēls aiziet pie ķēniņa aitām dziedādams; bet vakarā, tādēļ ka vienu aitu pazaudējis, pārnāk atpakaļ nīdēdams. Nu sūta vidējo. Bet arī vidējais aiziet dziedādams un vakarā pārnāk nīdēdams.

Nu sūta muļķīti. Muļķītis paņem savu ganu cibu, savu tēva doto cirvīti un aiziet klusu, klusu pie ķēniņa avim. Ganībās tas sakuŗ uguni un taisās patlaban no cibas baudīt. Te atveŗas kalna mala. Liels milzis izlien nu alas un velk vienu aitu projām. Vai nu muļķītis ies ar tādu storagu tiesāties? Labāk ar labu.

"Vai dzirdi, lielo vīr', gan jau aitas dabūsi vēlāk diezgan. Nāc iekost, nāc sasildīties!"

Ja, paklausīs gan; bet kā nu milzis pēc cibas liecas. tā muļķītis knauks! nocērt kaklu. Muļķītis nu paņem kalna malas atslēgu no milža un ies raudzīt, kas labs kalnā atronams. Atslēdz vienas durvis - tāda istaba, ka mirdz vien un pašā istabas vidū sēž meita skumīga. Muļķīti ieraudzīdama, tā prasa: "Vai, puisīt, kā tevi milzis te ielaidis? Ej ārā, ej ārā, es esmu viņa kalpone, man nav vēlēts te svešnieku ielaist."

"Esi mierīga, meitiņ, tev viņam vairs nebūs jākalpo, milzis guļ atstiepies, nokavu viņu."

"Paldies, paldies, puisīt! Par pateicību parādīšu tev viņā istabā milža stipruma zāles."

Atslēdz otras durvis - tāda istaba, ka mirdz vien un istabā pa labo roku tāds rīdens, kuŗu iedzeŗot, spēka bez gala; bet pa kreiso atkal tāds, kuŗu iedzeŗot, spēka nemaz. Viņš iedzeŗ no labās puses un nu atslēdz trešās durvis. ' Trešā istaba mirdz vienos sudrabos, zeltos, dimantos un pašā vidū dimanta zirgs, zelta apaušiem piesiets, dīžļā pa sudraba grīdu, ka sudraba pakavi vien žvakst.

Vakarā muļķītis ar milža kalponi izšķirās. Ziņa pāriet uz tēva mājām un muļķītis, ar kalna atslēgu kabatā, dzen avis pie ķēniņa. Ķēniņš izskaita: avis visas.

No rīta muļķītis priecīgs dzen savas avis ganībās; bet ķēniņa meitai šodien prieki ne prātā, tai nabadzītei jākrīt jūŗas čūskai rīklē. Šī čūska gadu no gada apēd ķēniņam vienu pavalstnieci un deviņas avis. Ja ķēniņš to liegtos dot, tad čūska atstāj jūŗu un aprij viņa valsti. Un šogad ķēniņa meitai kārta, čūskas rīklē krist. Neko darīt - visi apraud nelaimīgo un rauga ķēniņu iepriecināt, kā varēdami.

Ap pusdienas laiku ķēniņa meitu vedīs čūskai; to arī muļķītis dabon zināt.

"Lai viņi raud, gan vakarā smiesies!" tā muļķītis nobubina un tad atslēdz kalna durvis. Pirmai istabai tas iziet cauri, otrā iedzeŗ vēl reizi stipruma ūdeni un trešajā uzkāpj dimanta zirgam mugurā.

"Tā, zirdziņ! aitas lai ganās, tās neviens vairs nezags. Mēs posīsim uz jūŗu, ķēniņa meitu glābt."

Līdz ko muļķītis bij mugurā dimanta zirgam, te pašam arī gadās dimanta drānas un nu iet, kā smiltis šķīst. Jūrmalā jājējs paslēpjas niedrēs un gaida. Te ķēniņa meita arī piebrauc melnā karītē un apstājas jūrmalā. Jūŗa sāk krākt, jūŗa sāk šņākt un čūska trim galvām līdīs pie karītes. Kučieris-vedējs no bailēm atlec nost; bet dimanta jātnieks pielec klāt un švauks! ar cirvi galvas nost. Tomēr no čūskas lielajām sāpēm jātnieks noģībst un zirgs sāk trakot. Trakules gan aiznes viņu līdz avim, bet tai pašā brīdī arī nosviež jātnieku. Krītot jātniekam izkrīt un nozūd kalna atslēga - kalns sagrūst, zirgs pazūd. Tā tas nu guļ bez samaņas līdz vakaram. Šim jāguļ, bet pilī dzīvo visi priecīgi - čūska pagalam. Ja, čūska pagalam, bet kas īsti čūsku nokavis, to ķēniņam liedz, jo viltnieks vedējs uz pēdām solījies ķēniņa meitu no

slīcināt, ja neteikšot tēvam, ka viņš čūsku nokavis. Nekā darīt -jāteic. No priekiem ķēniņš atdod savu meitu izglābējam par sievu.

Prieki velkas līdz vakaram. Te ķēniņš atminas avju gana un pavēl arī viņu šodien laikāk pārsaukt, lai priekus baudītu līdz. Aiztek pakaļ -- avju gans guļot spožās drēbēs gaŗšļauku. Liek pārnest mājā, ķēniņa meita to pazīst. Visi brīnās par spožajām dimanta drēbēm ; bet ķēniņa meita nebrīnās, tā izstāsta tēvam visu. Pēc laika ģībonis atžirgst un nu sākās visiem īstie prieki; turpretim viltniekam īstās bēdas.

Otrā dienā bij ķēniņam tāds spriedums: muļķītis dabon ķēniņa meitu par sievu, viltnieks jāsarausta četriem zirgiem.