6. A. 304. A. Lerchis-Puškaitls Džūkstē-Pienavā, LP, I, 106.

Kādam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu dienu tēvs raida vecāko dēlu mežmalā avis ganīt. Šis gana, gana, bet kamēr domā apsēsties - vilks klāt un noņem pašu labāko auneli. Vakarā tēvs prasa: "Vai noganīji labi?"

"Kur nu noganīju? Vienu vilks apēda."

No rīta tēvs raida viduvējo dēlu ganos. Šis gana, gana, bet kamēr domā apsēsties - vilks klāt un noņem pašu labāko auneli. Vakarā tēvs prasa: "Vai noganīji labi?"

"Kur nu noganīju? Vienu vilks apēda."

No rīta tēvs raida muļķīti ganos. Šis notaisa kadiķa irbulu un gaida. Pēc laba brīža vilks klāt un pabāž galvu no krūma. Čuks! muļķītis izduŗ vienu aci, čuks! izduŗ otru aci. Vilks ieiet kaukdams mežā, muļķītis pakaļ. Beidzot jēru zaglis ielien kādā lielā čakārna caurumā. Muļķītis grib ir tur pakal līst, bet tai pašā acumirklī izlien no čakārna jauna meiča un saka: "Tu esi izdūris vilkacim acis. Tas labi. Še tev par to sudraba ābols, jo caur tevi tiku no vilkača nagiem vaļā."

Vakarā muļķītis pārdzen avis un atdod tēvam visas. Tēvs uzteic muļķīti. Gulēt iedams muļķītis paliek sudraba ābolu pagalvī un re, no rīta sudraba ābols palicis par sudraba pili.

Muļķītis nu apprec to meiču, kas sudraba ābolu iedeva, un dzīvo savā pilī kā ķēniņš.