7. A. 304. J. Saržants Iģenē. LP, VI, 125, 2. AŠ, II, 96d.

Aitu ganiņš ganīja savas aitas pie rijām, Pie viņa aizgāja ķēniņa kučieris, nokāva nabaga aitu ganiņu. Te atskrēja lauva, lācis, zaķītis un redz : aitu ganiņš pagalam.

Tad lauva uzsauca zaķītim: "Skrien pēc dzīvības zālēm! Tur lielajā mežā ir dzīvības avots."

Zaķītis mudīgi aizskrien pēc dzīvības zālēm, ka noput vien, un drīzi ir atpakaļ. Lauva šo ieraudzījusi, notālēm sauc jau: "Vai dabūji? Vai dabūji?"

Zaķītim pilna mute, tas vairāk nevar atbildēt: "Ū, ū!" tikai norūc.

Bet lauva vēl otrreiz: "Vai dabūji?"

"Ū, ū!" zaķītis norūc, steigdamies pie nomirušā ganiņa. Bet lauva vēl trešreiz itin bargi uzsauc: "Vai dabūji dzīvība&127; ūdeni? Atbildi, kad prasu!"

Nu zaķītis skaidri atteica: "Ja!" bet tad arī visas zāles bija no mutes ārā, viss skrējiens velti. Tad zaķītis noteica, lai viņam vairs tā neprasa, un aizskrēja otrreiz pēc dzīvības zālēm. Atnesa zāles, uzlaida ganiņam virsū to muti - ganiņš nemaz nepakustas. Tad atnesa vēl vienu muti dzīvības ūdeni - un nu jau ganiņš drusku pakustējās. Trešo muti, kad to atnesa, ganiņš cēlās augšām, norakstīja mazu grāmatiņu un iedeva zaķītim, lai nonesot ķēniņa meitai, viņa brūtei. Zaķītis aizskrien pie pils durvim, klaudzina, klaudzina - lielām mokām ielaidīs gan šo. Ieticis pili, zaķītis tūdaļ aizsteidzās tur, kur brūte sēž, un pagrubināja brūtei pie kājām. Brūte paraudzījās (paskatījās), ka zaķītim grāmata mutē, tūlin paņēma un lasīja. Un tur bija rakstīts, ka kučieris viņas brūtgānu nokavis (aitu ganiņu).

Aitu ganiņš bija izpestījis ķēniņa meitu un kučieris bija nodomājis ķēniņam melot, ka viņš tas pestītājs un tādēļ ganiņu nokavis. Tad ķēniņa meita

iedeva grāmatu ķēniņam. Tas izlasīja, kas tur rakstīts, un tūlīt iesauca kučieri iekšā, sacīdams: "Spried tu! Man pazuda veca atslēga, nokalu jaunu, bet nu veco atradu. Kuŗu nu lietošu, veco, vai jauno?"

Kučieris teica: "Vecā ir labāka!"

"Labi! Bet spried vēl, ko tādam lai daru, kas otram rīkli pārgriež?"

"Tādu vajaga ielikt mucā, kur sadzīts pulka naglu, adatu un ar trim zirgiem saraustīt."

"Labi! Tu pats esi sev nospriedis tiesu," ķēniņš sacīja un lika kučieri mucā, aizjūdza trīs zirgus priekšā un saputināja neģēli gabalu gabalos.

Bet aitu ganiņu saprecināja ar savu meitu. Tie dzīvoja laimīgi.