8. A. 304. E. Ģeidāne Līvānos, J. Rupjā kr.

Reiz vienā valstī dzīvoja ķēniņš, viņam bija dēls. Sieva ķēniņam bija mirusi un ķēniņš paņēma otru sievu. Pamāte bija ļoti nikna un nevarēja ķēniņa dēlu nemaz ieraudzīt.

Vienu dienu viņa ķēniņa dēlu padzina projām no mājas. Viņš aizgāja pie kaimiņu ķēniņa prasīt darbu. Iedams pie kaimiņu ķēniņa, viņš apvilka vecās drēbes un uzlika virs saviem dzeltānajiem kuplajiem matiem zaļas sūnas un ģīmi nosmērēja ar sevišķu sulu, tā ka tagad viņu nemaz nevarēja pazīt. Viņu pieņēma par dārznieku.

Tam ķēniņam bija trīs meitas, visas skaistas, bet jaunākā visskaistāka. Ķēniņa dēls iedams mazgāties, katrreiz noņēma sūnu matus. Reiz to bija redzējusi jaunākā ķēniņa meita. Viņa nevarēja saprast, kādēļ jaunais dārznieks slēpj savu skaistumu.

Tanī valstī ķēniņam katru dienu bija jāatdod velnam no savas valsts viena meita. Tagad kārta bija kritusi vecākai ķēniņa meitai. Dārznieks lūdza, lai viņu paņemot līdz. Ķēniņš arī atļāva un iedeva viņam vecu, klibu zirgu. Ķēniņa dēls, jādams cauri purvam, iestiga un nevarēja vairs tikt uz priekšu. Visi pagāja viņam gaŗām. Tiklīdz visi bija projām, viņš izņēma svilpīti, ko viņam bija māte iedevusi, un uzsvilpa. Uz svilpiena atskrēja skaists zirgs. Ķēniņa dēls uzlēca zirgam mugurā un aizaulēkšoja. Nonācis līdz tai vietai, kur velnam vajadzēja paņemt meitu, viņš redzēja, ka pašlaik pienāk velns ar trim galvām. Ķēniņa dēls aizsteidzās velnam priekšā un nocirta viņam visas trīs galvas, pēc tam apgrieza zirgu un aizaulēkšoja projām.

Otrā dienā ķēniņam bija jāved vidējā meita. Ķēniņa dēls atkal visu tāpat izdarīja kā vakar. Šoreiz viņam bija jācīnās ar velnu, kam bija sešas galvas, bet tomēr viņš to pārvārēja.

Trešā dienā ķēniņam bija jāved jaunākā meita. Ķēniņa dēls šoreiz cīnījās ar velnu, kam bija deviņas galvas. Tomēr ķēniņa dēls pārvārēja velnu, kuŗš tikai viņam roku pārsita. Ķēniņa meita paņēma savu lakatiņu un ar to apsēja ķēniņa dēlam roku.

Ķēniņš gribēja zināt, kas tas glābējs tāds ir, bet viņš jau bija aizjājis projām. Ķēniņa meita, pārbraukusi mājā, vienu dienu staigāja pa dārzu, kur dārznieks strādāja, un&127; ieraudzīja tam apsietu roku. Ķēniņa meita pazina savu lakatiņu, un steidzās paziņot to tēvam. Ķēniņš atsauca dārznieku pie sevis un prasīja, ko viņš vēloties par to, ka ir glābis viņa meitas.

Ķēniņa dēls nu izstāstīja, kas viņš tāds ir, un ka vēlās par sievu jaunāko meitu. Ķēniņa dēla tēvs, dabūjis visu to zināt, padzina nejauko pamāti un atdeva savam dēlam visu savu valsti. Ķēniņa dēls nu svinēja kāzas ar jaunāko ķēniņa meitu un dzīvo laimīgi līdz šai baltai dienai, ja nav miruši.