9. A. 300. 304. Pogu Jānis, Bechmanis 1880. Bramberģos, Brīvzemnieka kr. LP, Vl, 125, 16. AŠ, II, 96h.

Vienam vecam, vecam ķēniņam bija viens vienīgs dēls un deviņi vērši kūtī. Un šis ķēniņa dēls nekad nestāvējis mājā, dienu no dienas klejojis pa mežiem medīdams. Bet vienu dienu pārnācis

mājā - tēvs bijis nomiris. Nu apraudājis, paglabājis nelaiķi un tūlīt pēc bērēm izlaidis tēva vēršus no kūts un dzinis pa mežu projām. Dzinis, dzinis - saticis otru medinieku ar trim suņiem. Tas vaicājis, kur šis vēršus dzenot?

"Uz tirgu pārdot!"

"Ej, niekus, pārdod labāk man! Es tev došu savus suņus, bisi un tašu. Šim manam vienam sunim ir vārds Vējš, otram Dzelzs, trešam Tērauds, un viņi visi trīs kopā ir nepārspējami."

Labi. Tad ķēniņa dēls atdevis vēršus un tūlīt iegājis ar Vēju, Dzelzi, Tēraudu dziļi jo dziļi mežā, zvēru pēdas meklēdami. Meklējuši, meklējuši - pienācis vakars un nu bijis jāpaliek meža vidū par nakti. Bet viņš uzkāpis augstā kokā vērot, cik tālu mala. Skatījies - ieraudzījis mežā uguni spīdam, un nu steidzies ar suņiem uz turieni. Nogājuši - ieraudzījis mazu mājiņu, un istabā gaišas ugunis, apklātus galdus. Uz galda bijuši divpadsmit bļodas pilnas ēdienu un divpadsmit zelta dzērienu kausi, pilni labākā vīna; bet ēdēju, dzērēju nebijis neviena. Viņš tad noēdis no katras bļodas pa druskam, nodzēries no katra kausa pa malkam, devis arī suņiem un tad, paēduši, padzēruši, ielīduši aizkrāsnī gulēt.

Bet ap pusnakti pārradušies divpadsmit slepkavas un sākuši mieloties pie galda. Ēduši, ēduši -tā tas vecākais - tas bijis liels burvis - iesaucies: "Kas tad gan no manas bļodas ēdis, no mana kausa dzēris?"

Nu arī visi citi pamanījuši to pašu un sākuši pa istabu meklēt, kamēr atraduši medinieku aizkrāsnī. Burlaki nosprieduši, ka mediniekam jāpaliekot viņiem par biedru, ja gribot, lai dzīvu pametot, jo esot brangs, jauns cilvēks. Bet medinieks tad uzsaucis suņiem: "Vējš, Dzelzs, Tērauds - pij! burlakas."

Un tik bijis, ka jāizsauc - suņi saklupuši virsū un apkoduši tos vienpadsmit, ka nebijis ko apskatīties; bet divpadsmitajam. pašam burvim, nespējuši nekā padarīt, tādēļ ka burvim bija klāt trīs varenas lietas: piķis, taurīte un paša spēks. Bet burvis izgājis uz viltu un gribējis mediniekam trīs spēkotos suņus izkrāpt; viņš sacījis: "Atdod man vienu suni, es tev došu šo piķi, ar kuŗu ir velnu piesiesi."

Labi. Atdevis Vēju un paņēmis piķi. Bet nu burvis tālāk vīlis: "Atdod man vēl otru suni, es tev došu taurīti; ja tu to taurēsi, tad zināsi, kas visā plašā pasaulē notiek."

Labi. Atdevis otru suni, Dzelzu, un paņēmis taurīti.

Bet nu burvis vēl vīlis: "Atdod man trešo suni, tad es tev parādīšu debess valstību."

Labi. Atdevis trešo suni, Tēraudu, un teicis, lai rādot debess valstību.

Tad burvis ieslēdzis mantotos suņus tumšā istabelē un vedis medinieku istabas augšienē debesu valstību rādīt. Uzvedis - tur

karājušās pie vienpadsmit dzelzs vadžiem vienpadsmit cilvēku galvas un divpadsmitais vadzis bijis vēl tukšs. Šis brīnījies, kas tā par debess valstību? Bet burvis paķēris zobinu smiedamies: "Sataisies! tukšais vadzis ir tava debess valstība, tur tava galva karāsies!"

Šis izbailēs vairāk arī neattapis, to vien iesaucies: "Vējš, Dzelzs, Tērauds - pij burvi!"

Un tā suņi pa durvim, pa logiem tai pašā acumirklī iekšā un saplēsuši burvi gabalu gabalos. Nu medinieks bijis vīrā : trīs tādi suņi un vēl piķis ar taurīti.

Un tad, drusku atpūties, tūlīt arī ņēmies taurēt taurīti. Kā pataurējis, taurītē atskanējusi ziņa, ka tālā valstī ķēniņš savu vienīgo meitu apsolījis velnam, un ka visa zeme lielās bēdās. Velns mājojot lielā ezerā un tai un tai dienā meita ezera malā novedama velnam par ēsmu.

To padzirdējis, viņš iesaucies: "Kad tevi nelaimes ar visiem velniem!" un gājis turp.

Aizgājis svešajā valstī, atradis velna ezeru un uzkāpis ezera malā, lielā resnā ozolā. Drīzi_ arī ezers iesācis kŗākt un šņākt un melnus viļņus šļakstīt. Viņš pacēlis acis un ieraudzījis notālēm, ka ķēniņa meitu veduši šurp; arī pats velns tai brīdī izlīdis no ezera melnajiem viņiem un vērīgi skatījies visapkārt. Apskatījies - ieraudzījis šo tur ozolā -- ko viņš tur gaidot?

"Ko nu gaidu?" medinieks ātri nolicis burvja piķi ozola šekumā, nolēcis zemē, "tur augšā ir ļoti jauka sēža, tur var pat redzēt, ka vienu ķēniņa meitu u&127; šo pusi ved.`'

Tikko velns to bija padzirdējis - ķēniņa meitu ved šurp! tā palēkdams ozolā augšā un itin godīgi apsēdies ozola šekumā uz piķa, meitu gaidīdams kāriem zobiem. Bet atveduši meitu, gribējis zemē lēkt - nekā -- piesiets. Vedēji atkal velnu neko neievērojuši tur augšā, pametuši ķēniņa meitu ezera malā un steigušies projām, jo domājuši, ka medinieks, kas turpat stāvējis, tas velns, kas atvesto meitu parīs. Tad medinieks, to manīdams, mīlīgi piegājis ķēniņa meitai klāt, apmierinājis un apgalvojis, lai vedējiem neticot, ka viņš tas velns, viņš esot tikai viņas glābējs, kas velnu tur ozolā piesējis mūžīgi; un lai tikai nu ejot uz mājām, neesot ko bīstīties vairs.

Ķēniņa meita gājusi; bet velns redzēdams, ka šī aiziet, nu sācis spārdīties pa ozola šekumu kā negudrs - gribējis vaļā tikt, bet ērmi nelīdzējuši.

Pa tām starpām ķēniņa meita steigusies uz mājām, bet pusceļā vecs, nejauks, gluži riebīgs, krūpis aistājies šai priekšā un teicis, viņš būšot meitu savā darvas katlā iegrūst, ja mājā neapzvērēšot tēvam, ka viņš esot viņas īstais glābējs. Šis krūpis bijis ogļu dedzinātājs un, ogles dedzinādams, visu noskatījies, kas ezera malā noticis. Neko darīt, neko būt - ķēniņa meita solījusies arī apzvērēt - dzīvība katram žēl.

Bet tad nu pēc kāda laika ķēniņa pilsētā atnācis, tā sakot nejauši, pats īstais glābējs, medinieks, un apmeties ar saviem suņiem kādā krogā, kur nebūt. Un viņš nu apmanījis, ka visi brīnum līksmi. Prasījis, kādā Laimas krēslā tad šejienes pilsētnieki iesēdušies, kad tik jautri?

"Kā tad nebūs jautri? Ķēniņa meitai bija jāiet pie velna un ogļu dedzinātājs izglāba viņu; par to ķēniņš tad atdeva tam meitu par sievu un rītu būs kāzas."

To dzirdējis, medinieks uzsējis Vējam zīmīti kaklā un sūtījis uz pili. Suns ieticis kukņā, tūlīt kampstījis kaulus pa kaktiem un pavārs iztriecis to laukā, atskrējis atpakaļ. Tad uzsējis zīmīti Dzelzam kaklā un sūtījis uz pili; bet arī to pavārs iztriecis laukā. Beidzot uzsējis zīmīti Tēraudam kaklā un sūtījis taisni pie ķēniņa meitas. Tas tad ieskrējis pie meitas; tā izlasījusi zīmīti un parādījusi ķēniņam. Nu nācis viss gaismā. Ķēniņš tad nosodījis ogļu dedzinātāju, bet mediniekam atdevis meitu par sievu.