10. A. 300. 304. J. Ozols Saukā, Brīvzemnieka kr. LP, Vl, 125, 8.

Senāki bija tā: viens vīrs ar savu sievu dzīvoja lielā, lielā nabadzībā, ne bērnu tiem

nebija, tik nabagi. Bet vienreiz vīrs satiek vecu tēvu, tas saka, Mārtiņa vakarā lai noejot

mežā, nocērtot kādu elksni un uzliekot krāsns augšā, tad pēc gada no tā viņam dēls

gadīšoties. Labi! Darījis tā.

Otrā Mārtiņu vakarā vīrs ar savu sievu sēd pie vakariņām savu elksnīti aizmirsuši un dzird bērnu brēcam. Iet skatīties -elksnis palicis par skaistu puisēnu. Nosaukuši puisēnu par Elkšņu Mārtinīti un audzinājuši par savu dēlu.

Sešpadsmit gadu vecs, Elkšņu Mārtinītis paņēma cirvi un aizgāja darbu meklēt. Gāja, gāja -- nonāca pie viena ķēniņa un saderēja par kazu ganu. Ķēniņš viņam deva labu algu, jo kalnā, kur kazas bija ganāmas, dzīvoja velni; tie arvienu gan kazas, gan ganus bija nolaupījuši.

Otrā dienā Elkšņu Mārtinītis izdzina kazas un nosēdās kalna malā uz liela akmiņa brokastī. Te - kur bijis, nebijis - velns ar trim galvām klāt: lai viņam arī dodot sviest' ar maizi! Elkšņu Mārtinītis iedod un velns nu ēd kā badakāsis vienu muti pēc otras. Bet Elkšņu Mārtinītis izgāja uz gudrību, viņš piepēži izlikās itkā diķti nobijies un iesaucās: "Velns, velns, tu būsi tūlīt pagalam! Tev liels cirmens pie rīkles pieķēries. Dod, es viņu noņemšu"

Velns atļāva. Bet Elkšņu Mārtinītis kā nu grāba velnu aiz rīkles, tā ar platcirvi visas galvas nost un pasvieda apakš lielā akmeņa.

Otrā dienā gluži tāpat viņš nokāva velnu ar sešām galvām un trešā dienā ar divpadsmit galvām. Nu Elkšņu Mārtinītim bija amats rokā velnus kaut, un viņš droši vien devās pa teku alā iekšā, no kurienes nokautie velni bija izlīduši. Labi! iegāja alā, tur pie vārtiem sastapa nejauku bābu, par sargu tā tur stāvēja. Bāba saka: "Ej, ej dēliņ, tikai iekšā, gan es durvis aizvēršu!"

Bet Elkšņu Mārtinītis atbild: "Kur tu aizvērsi? Tev jau tūlīt jāmirst, redzi, kāds liels cirmens tev rīkli kož. Dod, es viņu noņemšu."

Labi, lai ņemot! Bet Elkšņu Mārtinītis nemeklēja vis cirmeņus - sagrāba bābu aiz rīkles un nocirta ar platcirvi galvu. Nu iegājis iekšā, atrada visādus kaŗa rīkus: zobinus, šķēpus, ko neko, un arī varenu ka; a zirgu. Paņēmis zobinu, uzkāpis zirgam mugurā, tas lepni izjāja ārā un noglabāja kalna malā, mežā, nevienam ne vārdiņa pa atradumu neteikdams.

Un šim ķēniņam, kam Elkšņu Mārtinītis kazas ganīja, bija jāatdod savas meitas velniem ezerā. Papŗiekšu veda vecāko ķēniņa meitu. Tad Elkšņu Mārtinītis atstāja savas kazas, uzkāpa kaŗa zirgam mugurā, piejoza zobinu un aizlaida uz ezera malu, kur jau ķēniņa meita patlaban nāvi gaidīja. Ļaudis, tie atkal veselu versti atstātu, nolūkojās, kas ar meitu notiks. Un kādus brīnumus nu viņi redzēja! Atjāja lepns kaŗa vīrs Elkšņu Mārtinītis, lepnā kaŗa zirgā, un tiklīdz velns ar trim galvām iznāca no ezera, tā šis ar zobinu žviuks! uz vienu pnsi, žviuks! uz otru pusi - velnam galvas nost un ķēniņa meita glābta. Bet velna kavējs tūlin aizaulēkšoja - kur palika, kur ne. Viņš aizskrēja atpakaļ pie kazām un nelikās ne manāms.

Otrā dienā veda otru ķēniņa meitu. Nu iznāca velns ar sešām galvām no ezera un to arī Elkšņu Mārtinītis nokava.

Trešā dienā veda jaunāko ķēniņa meitu. Nu iznāca velns ar divpadsmit galvām. Vienpadsmit galvas viņš uz reizi nocirta; bet divpadsmito cērtot, velns ievainoja Elkšņu Mārtinītim kājai ikrus - asinis plūda. Tad jaunākā ķēniņa meita pārsēja ievainojumu ar savu drānu un tikko tas bija padarīts, viņš aizaulēkšoja atkal pie savām kazām.

Bet ķēniņš par varu gribēja zināt, kas tas tāds par glābēju bijis. Viņš sarīkoja lielas dzīres un prasīja vienam, otram, vai nezinot glābēju uzzīmēt? Neviens nezināja, tikai to bija redzējuši, ka pie ezera atjāj un aizjāj. Bet glābējs, Elkšņu Mārtinītis, pa dzīrām gulēja krāsnī, kājas izkāris; jo kungu pulkā viņam netika bāzties.

Pienāca pusdienas laiks, jaunākā ķēniņa meita izgāja pusdienu smelt, te pameta acis - ierauga: kazu gans krāsnī un kāja aptīta ar viņas drāniņu.

Kas kaitot kājai?

Esot nositis pie klints!

Bet atnāk ķēniņš skatīties, tas tādas blēņas netic, lai sakot taisnību!

Neko darīt - bija jāsaka, ka meitas izglābis. Nu ķēniņš, priekā neattapdams ne ja, ne ne - tūlin grib Elkšņu Mārtinīti saprecināt ar jaunāko ķēniņa meitu, kas drānu bija sējusi ap kāju; bet šis atsaka, viņš pa priekšu gribot vēl pie saviem vecākiem aiztikt un tad.

Labi! ķēniņš sadeva daudz naudas līdz, lai nu ietu ar godu; bet Elkšņu Mārtinītis tā ne : apvilka kaut kādus vecus kankarus mugurā, pielaida galvu pilnu ar zvērīšiem (utim) un tad gāja nelielīdamies pie vecākiem.

Nogāja tur - māte tūlīt pretim tik priecīga, tik priecīga, bet to arī gan saka : "Ai, dēls, labi, ka pārnāci, tu jau pa pasauli klaidīdamies vai pavisam būtu panīcis. Redzi, kā tu esi noplīsis, izpūris. Nāc, paieskāšu galvu, tev jau, kas zin, iemītnieku arī netrūks."

Iesāka ieskāt - ak tu vaimanas! - tik daudz zvērīšu, tik daudz zvērīšu, ka skaidri jāraud. Bet Elkšņu Mārtinītis atbild smiedamies: "Māte, kam utis, tam nauda!" un izbeŗ spožus dukātus, vai veselu sieku zemē. Nu māte redzēja, ka šim nav vis nelabi klājies pasaulē un sāka prašināt galu no gala. Mārtinītis tad izstāstīja arī un aicināja vecākus līdz uz ķēniņa pili savās kāzās.

Un aizgājuši uz pili, nodzēra kāzas ar jaunāko ķēniņa meitu un dzīvoja laimīgi.