11. A. 303. 304. V. Vīdneris Skrundā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 125, 10. AŠ, II, 96a.

Vecos laikos vienam ķēniņam bija divi zveji, viens bagāts, otrs nabags. Un tam nabagam nebija neviena &127;&127;bērna; bez tam sieva arvienu naidojās, ka nespējot maizi nopelnīt zvejodams, neesot vīra vērts un kā nekā. 'Tas viņam aplam grauza sirdī, ka sievišķi tā var teikt, sevišķi vienu dienu, kad atkal ar sievu bija saķildojies, raudādams apsēdās upmalā par tādu likteni un ilgi pārdomāja, ko nu darīt? Pēdīgi iesaucās: "Es vilkšu Laimas lomu - kas tad ir, tas ir!"

Un izmetis tīklu, sāk vilkt - tīkls tik smags, tik smags. Izvelk malā - vairāk nebija, kā viena pati zivtiņa. Svejš bēdīgi nopūšas, iemet zivtiņu kulē un ies mājā. Bet nu zivtiņa sāk runāt: "Ņem, nokasi mani - manas zvīņas ir zelta; ieber tās kabatā, tad tev no zvīņām būs nauda!"

Zvejš tā padarīja un nu bija naudas pilnas kabatas; bet zivtiņu viņš palaida upē atpakaļ. Pārgājis mājā, izbēra naudu uz

galda un lepodamies rādīja sievai; bet sieva, naudu savākusi, uzplījās: "Saki, kur to naudu ņēmi, saki, kur ņēmi?"

Vīrs nesaka, jo viņam zivs bija aizliegusi teikt. Un kā nu nesaka, sieva vēl vairāk moca šo: laikam jaunu amatu esot pieņēmis, cilvēkus laupot, tādēļ nevarot teikt! Gan šādiem, gan tādiem vārdiem šo kaitina, ka nemaz apnesties. Vīrs miera dēļ teiks arī tad: no zivs zvīņām nauda esot cēlusies. Bet sieva nu netic ne tik. Kā varot no zvīņām nauda rasties? Iekāms tādu zivi nepārnesot parādīt, viņa teikšot un teikšot, ka cilvēkus aplaupījis, ir ķēniņam to neslēpšot.

Nu nekā vairs darīt, iet upmalā un velk atkal Laimas vilcienu. Ja, kā velk - izvelk to pašu zivi; bet zivs saka: "Nu tu parādi mani savai sievai un tad sadali mani piecos gabalos. Vienu gabalu dod savai sievai apēst, otru savai ķēvei, trešo savai kuņai, ceturto savai kaķei, bet piekto pabāz ķēves stelliņģa pagrīdē!"

Zvejš tā padarīja. Un nu pēc laika sievai piedzima divi dēli ar zelta matiem, ķēvei radās divi kumeļi zelta spalvā, kuņai divi kuceni zelta spalvā, kaķei divi kaķēni zelta spalvā. Kad dēli bija pieauguši, tad vienreiz ķēniņam gadījās jāt gaŗām zveja mājai un tas, ieraudzījis skaistos zēnus, prasīja zvejam, lai to vienu atdodot viņam - būšot audzināt un apgādāt kā savu bērnu. Zvejam gan īsti netika, bet aizliegties ķēniņam arī nevar - atdeva. Un tur pilī zēnam dikti labi klājās, ķēniņš šo vairāk iemīlēja nekā savu miesīgu dēlu. Visur, kur vien ķēniņš gāja, tur šis līdz, jo viņš mācēja ķēniņam brīnumu pa prātam izdarīt.

Bet ķēniņa paša dēls to ņēma par jaunu, ka tēvs svešu vairāk piemīl nekā viņu. Un tai gadā ķēniņam gadījās karā aiziet. Tad ķēniņa dēls sagudroja zeltmati nogalināt. Viņš viņu uzkrāpa augšistabā un izgrūda pa logu ārā, lai krizdams nosistos. Tomēr tas bija laimīgs kritiens, ne sasisties nesasitās, tik viegli nonāca zemē un tā tūlīt projām pie sava īstā tēva, pie zveja. Lai darot, ko gribot, viņš pilī vairs nepaliekot, tur sitot cilvēkus nost, būšot jāt labāk pasaulē.

"Labi!" tēvs teica - lai jājot! Un iedeva vienu no tiem ērzeļiem, vienu no tiem suņiem, vienu no tiem kaķiem, kas bija dzimuši no tās zivs. Bet dēls teica: "Kur es jāšu? Kam tāds zirgs zelta spalvā, tam arī vajaga iemauktu un sedlu, kā pieklājas."

Tad tēvs atminējās to piekto zivs gabalu, ko pagrīdē bija pabāzis, un pacēla grīdu, lai redzētu, kas tur labs gadījies. Pacēla - ieraudzīja lepnas lietas - zelta sedli un zelta iemaukti tur bija. Nu apsedloja dēlam staltu kumeļu un izvadīja ar zelta suni un zelta kaķi pa vārtiem tālā pasaulē.

Dēls jāja vienu dienu, otru dienu, vienu nedēļu, otru nedēļu un uzjāja svešu ķēniņa pilsētu. Bet pilsētā bija visi bēdīgi. Ķēniņa vienīgā meita bija jaatdod zalktim, kam divpadsmit galvu.

Turpat aiz pilsētas zalktis mājoja kalnā un ikgadu viens jauns sievišķis tam bija jāziedo, citādi viņš vēma tādu jipti ārā, ha pa septiņi jūdzi viss tā kā ar uguni sadeg. Un šogad ķēniņa meitai pienāca kārta iet kalnā šim velnam par laupījumu.

Dēls, to dzirdēt dabūjis, prasīja pilsētniekiem: "Vai tad neviena nav, kas var ķēniņa meitu glābt no tā niknā nagiem? Vai nebūtu man brīv?"

Tie teica: "Tu vari iet, bet velti būs ar zalkti iesākt." "Nekas!" dēls atsacīja, "lai būtu, kas būdams - es iešu." Un no rīta liels laužu pulks izvadīja ķēniņa meitu no pilsētas.

'Tad dēls pasauca savu zelta suni, zelta kaķi, apsedloja zelta zirgu un jāja izvadītājiem līdz. Nonākušiem pie zalkšu kalna, laužu pulks apstājās; bet ķēniņa meita gāja kalnā augšā un dēls, no &127;aužu pulka atšķirdamies, jāja viņai līdz. Citi jau brīnījās : "Kas tas par trakuli ar suņiem un kaķiem tīrā zeltā? Vai tas grib velnam &127;rīklē iejāt?"

Bet viņš jāj un jāj. Un kad nu uzjāja pus kalnā, tad kalns sāka rūkt kā visbriesmīgākais pērkonis, visa zeme trīcēja. Tomēr tas vēl tikai bija iesākums. Kalna galā troksnis jo lielāks sacēlās un tagad velns izšāva vienu galvu, prasīdams dēlam: "Ko tu te meklē?"

Dēls atteica: "Es esmu nācis šo sievišķi pārstāt!"

Un tūlīt laida suni ar kaķi galvai virsū. Iesāka plēsties ; kamēr tie plēsās - dēls tad ar zobinu nobeidza galvu pavisam. Bet nu nāca galvas cita pēc citas no zemes ārā un gribēja šo nojiptēt ; bet suns ar kaķi plēsās, zirgs atkal spārdīja, mīņāja galvas un šis tikai zirga mugurā pa cirtienam vien visas vienpadsmit atšķēla no rumpja - negantnieks nobeidzās.

Tad ķēniņa meita bija priecīga bez gala, ka dēls no nāves izglābis un tūlīt iedeva zelta gredzenu par derības zīmi, norunādami pēc gada laika kāzas svinēt. Labi. Dēls nu atšķīrās no saderētās līgavas, izgrieza visām zalkša galvām mēles, iebāza kabatā un aizjāja ar suni un kaķi pa otru pusi kalnam, ka nozibēja vien. Bet meita prieka pilna nāca no kalna zemē - uz mājām iet. Un kad gabalu no kalna bija nokāpusi, tad - kur gadījies, kur ne --piekūlās pie viņas viens vīrišķis. Tas nozvērina viņu pie miesas un dvēseles, ka esot viņas glābējs, lai citādi mājā nesakot. Nozvērinājis labi, tas sabāza nocirstās galvas maisā un gāja ar tām ķēniņa meitai līdz uz pili. Ķēniņš - ko tas - tas ticēja arī blēža vārdiem un rīkoja kāzas; bet ķēniņa meita atsacīja: "Es nevaru ātrāk precēties, kamēr gadu būšu trūvējusi." Blēdim tas bija gan aplam ilgi, bet, ko darīt - jāgaida.

Pagāja gads - zveja dēls vēl nebija klāt - kur aizkavējies, kur ne - un nu ķēniņa meita vairs nespēja pretoties, bija tā kā rītu jāpošas ar blēdi laulāties. Bet rīta agrumā zveja dēls tomēr

bija klāt kā norunāts todien kalnā. Viņš ienāca pilsētā un vaicāja: "Kas jums te par līksmību?"

Pilsētnieki atteica: "Mums pērn bija bēdu laiki, šogad kāzu laiki. Ķēniņa meita šodien precās ar savu glābēju."

To padzirdējis, zveja dēls tūlīt aizsūtīja savu zelta suni ar kaķi pie ķēniņa meitas, lai zin, ka viņš nu atnācis. Šī ieraudzīja brūtgāna zelta lopiņus un tūlīt brauca pa pilsētu tam pretim godam sagaidīt. Bet ķēniņš vēl nesaprata, kas tas ir un kas tas nava? Un atbraukušiem pilī atpakaļ, ķēniņš vaicā meitai : "Kas tas par tādu ar zelta zirgu, zelta suni un zelta kaķi?"

Meita sacīja: "Tas mans brūtgāns, īstais glābējs, jo viņam ir zalkša mēles. Šim blēdim, tikai galvas vien."

Ķēniņš pārliecinājās - ir gan tā! - un nu atdeva meitu zveja dēlam, bet blēdi lika nomaitāt.