12. A. 304. 516. K. Ieviņš Nogalē. LP, VI, 125, 7a.

Bija divi tēvi; tam vienam, bija viens vienīgs dēls un dikti slinks, otram bija pulki bērni un visi čakli. Kādreiz abi tēvi satikās; tad tas viens vaicāja: "Kā tas nākas? Tev tik pulki bērni un visi čakli, man viens pats būtu un tas pats slinks."

Otrs, kam tie pulkie bērni, atbildēja: "Kad rīkstes netaupa, tad bērni čakli!"

Slinķa tēvs, to dzirdējis, gāja mājās, nolauza rīkstes un sacīja uz dēlu: "Nāc man līdz uz ezeru!"

Dēls paņēma runci, ar ko vienmēr kopā krāsns augšā bija gulējis, un gāja tēvam līdz. Nonākušiem pie ezera, tēvs pamērcēja rīkstes un sāka dēlu pērt, bet pa tām starpām, kamēr pēra, notika nelaime - dēlam runcis izšmauca no rokām un mežā iekšā. Tad dēls lūdza tēva, lai nepeŗot vairs, lai laižot labāk pamukušo runci noķer&127;. Tēvs laida arī. Bet dēls, mežā iegājis, apmaldījās runci meklēdams. Uzbruka nakts, viņš apgulās un nu sapņoja, ka maizes kukulis viņami pa muguru lido, bet viņš tik slinks bijis, ka nevīžojis rokas izstiept un kukuli paņemt.

Rītā pamodies, viņš pārdomāja sapni; bet tai brīdī - kur gadījies, kur ne - pienāk vērsis pie viņa un saka: "Kāp man mugurā, es tevi aiznesīšu pie viena ķēniņa, kam pavāra vajaga!"

Labi. Uzkāpa vērsim mugurā, aizjāja pie ķēniņa un salīga par pavāru. Un ķēniņam bija trīs meitas un visas trīs bija jāatdod velnam, ja negadās kāds, kas tās no velna atpestītu. Tad otrā dienā pavārs nogāja uz upes malu, kur viņa vērsis ēda, un prasīja tam, kas nu būšot? Ķēniņa pilī visi nobēdājušies un pati pils apvilkta ar trūdu audekli.

Vērsis atbildēja, ka nu ķēniņam jāved vecāko meitu velnam atdot. .

To dzirdēdams, pavārs nogāja uz mājām, notīrījās, visu padarīja, kas tai dienā darāms un, kad citi ar vecāko ķēniņa meitu nobrauca uz kalnu, viņš iešāva cepeti krāsnī, lai cep, un tad aizsteidzās teciņus vien uz upi pie vērša. Visi esot nobraukuši kalnā, ko viņš nu darīšot? Vai ar neiešot?

Vērsis sacīja: "Kāp man mugurā, mēs būsim tiem citiem priekšā!"

Uzkāpa mugurā - pa mazam brīdim bija kalnā klāt. Bet tūdaļ kalns sāka rībēt un velns ar trim galvām iznāca no kalna laukā, uzklupdams pavāram un vērsim. Nu sāka cīnīties - velns ēdās kā traks: bet vērsis to badīja, pavārs tam cirta ar zobinu, kamēr uzvarēja velnu. Uzvarējušiem kā pienākas, vērsis sacīja: "Bet nu steidz man mugurā, lobsim projām, kamēr tie ar ķēniņa meitu nava atbraukuši. Ta tad viņi brīnīsies, atrazdami velnu nokautu."

Un tā arī bija. Atbrauca ar meitu - velns pagalam un viss tracis gavilēdams griezās atpakaļ uz mājām.

Bet pavārs ātri, ātri vērsi bija atstājis upes malā un pats pārsteidzās cepeti raudzīt, kamēr tie nava atpakaļ.

Parauga - cepetis sadedzis. Nu aizskrēja vērsim padomu prasīt: "Ko lai daru? Cepetis sadedzis."

Vērsis saka: "Maza nelaime - aplaisti ar samazgām, pavāri, gan atmitīs labu labais."

Viņš tā darīja: aplaistīja ar samazgām, apvārīja un kad ienesa ķēniņam, tas ēda, nagus laizīdams, un to vien daudzināja: "Kur, jupis, pavārs šodien tik gardu cepeti grābis?"

Bet nu bija jāved atkal otra ķēniņa meita velnam un pavārs, tikko citi bija aizbraukuši uz kalnu, atkal iešāva cepeti krāsnī, noskrēja upes malā pie vērša, aizjāja pirmais kalnā un pa abiem, ar vērsi, nokava arī to velnu ar sešām galvām. Nokavis velnu, pavārs kā viesulis jāja ar vērsi atpakaļ un steidzās savu cepeti raudzīt; bet tie, atraduši arī šodien velnu nokautu, gavilēdami brauca ar otru ķēniņa meitu atpakaļ un nobrīnījās, kas tikai tas kavējs varējis būt?

Pavārs pārskrējis mājā, atron: cepetis vēl briesmīgāki sagruzdējis. Nu lobj pie vērša upes malā - tā un tā - ko būs darīt?

"Kas tur ko daudz darīt? Aplaisti ar samazgām, apvāri būs labu labais."

Skrien šis atkal atpakaļ glābt savu cepeti. Un saglāba, ienesa ķēniņam - tas nagus vien laizīja, cik gards.

Bet nu bija jāved arī trešā ķēniņa meita kalnā velnam atdot. Un šoreiz ķēniņš bija pavisam bēdīgs. Tad pavārs iešāva cepeti krāsnī, aizsteidzās ar vērsi pirmais kalnā un nokava velnu ar deviņām galvām. Šoreiz kalns trīcēja un drebēja -- velns bija

daudz gŗūtāki kaut, bet par abiem nokava. Kad nu ķēniņa meitas vedēji atrada ir to nokautu, tad visi tik dikti gavilēja, ka meži un birzes noklimstēja un ķēniņš to vien daudzināja: "Lai meklēšu kā meklēdams, bet glābēju vajaga atrast!"

Un glābējs - kur tas - tas atkal mājā savu cepeti raudzīt. Bet cepetis šoreiz tā bija sagruzdējis, ka čabēja vien. Nu aizskrēja upes malā pie vērša. Tā un tā - cepetis nekādā jēgā glābjams - čab jau! Vērsis saka: "Ej, ko nu melsies? Salaisti tikai labi ar samazgām, sasautē labi - būs mīksts kā pūpēdis! Bet nu vēl ko: neaizmirsti mani, kad tev labi klājas!"

Pavārs apsolījās; tad pārsteidzās mājā, saglāba cepeti, ienesa ķēniņam - ķēniņš ēda tencinādams. Bet ātri paēdis, saaicināja visus pavalstniekus pilī - būšot meklēt to, kas viņa meitas izglābis. Un nu ķēniņš, kad visi bija sanākuši, svieda zelta ābolu plānī. Kam tas ābols pieritēšot pie kājām, tas būšot meklējamais glābējs.

Svieda - ābols izritēja visiem pa kāju apakšu cauri un nemaz istabā neapstājās. Nu meklēja pa malu malām, kur viņš varētu būt apstājies. Atrada namā pie pavāra kājām.

Tad atdeva pavāram jaunāko ķēniņa meitu par sievu.

Bet pēc kāzām viņš atminējās, ka vērsis upes malā, un steidzās to apraudzīt. Aizgāja - vērša nava vairs - ragi vien laukā. pats iestridzis zemē. Nu viņš žēlojās gauži; bet vērsis sacīja: "Ņem savu bērnu, kas tev laulībā pirmais dzims, un uzlej viņa asinis man, tad redzēsi."

Neko darīt - kad bērns piedzima, ņēma viņu, nokava un uzlēja asinis tai vietā, kur vērsis iestridzis.

Un kā uzlēja, tad notika brīnumi patiesi. No zemes izlīda vērša vietā stalts cilvēks un nokautais bērns piepēži pats atkal atdzīvojās. (Vērsis bijis noburts.) Nu ķēniņa znots pieņēma atburto par savu sulaini un visi dzīvoja no tā laika laimīgi.