13. A. 425A. 313. 304. K. Ieviņš Nogalē. LP, 125, 7b.

Viens puisis ik dienas upē mazgājies; bet vienreiz uz novilktā krekla liela čūska bijusi saritinājusies un ātrāk nedevusi mugurā vilkt, kamēr apsolījies viņu par sievu ņemt. Neko darīt - puisis solījies. Un kā nu paņēmis rokā - čūska palikusi par skaistu ķēniņa meitu, sacīdama: "Viss tik tālu labi; bet nu man nāks paka&127; tādi radi, kas grib cilvēku gaļu ēst."

Tad puisis sacīja: "Nekas! Lai nāk, lai - te mans muļķais brālis gana govis, atdosim to taviem radiem."

Bet tai brīdī, kad radi nākuši, muļķītim piegājis viņa lielais vērsis klāt, sacīdams: "Paņem, muļķīt, vienu ogli, vienu gludenu akmentiņu un slošu zariņu un tad kāp man mugurā - bēgsim no šejienes."

Muļķītis ātri sameklējis ņemamās lietas un nu bēguši; bet brāļa līgavas radi sparīgi dzinušies pakal. Tad vērsis sacījis : "Paskaties, muļķīti, atpakaļ, vai redz ko nākam?"

Šis paskatījies un teicis: "Mums nāk daudz čūsku pakaļ!" "Ai, tad izmet to mazo akmentiņu!"

Muļķītis nometis akmentiņu zemē, tad tas palicis par lielu akmeņa kalnu un čūskas nemaz nevarējušas lēti pārkulties kalnam pāri. Kamēr čūskas tur mocījušās, šie bijuši jau gabalā.

Bet pa tādam brīdim vērsis atkal teicis: "Paskaties, muļķīti. atpakaļ, vai redz ko nākam?"

Paskatījies - atkal čūskas pakaļ. Nu vērsis sacījis: "Met slošu zariņu zemē!"

Nometis - no zariņa izcēlusies bieza birze un čūskas nemaz nevarējušas biezumiem lēti izkulties cauri - šie pa to laiku bijuši gabalā.

Bet pa labam brīdim vērsis atkal teicis: "Paskaties, muļķīti, atpakaļ, vai redz ko nākam?"

Paskatījies - vēl nākot čūskas, bet tik daudz vairs neesot, kā papriekšu. Vērsis sacījis: "Tad izmet to ogli zemē!"

Izmetis - no ogles gadījusies, liela uguns un čūskas ugunij netikušas cauri.

Nu muļķītis jājis, jājis - aizjājis pie viena ķēniņa pils un tur vērsis apstājies, sacīdams: "Nosit, muļķīti, manus ragus, iemet tos kulītē un ej pie ķēniņa kalpot!"

Muļķītis nositis vērsim abus ragus, iegājis ķēniņa pilī un salīdzis par cūku ganu. Rītā izdzinis ķēniņa cūkas un ganījis. Bet te viņš redz, ka ķēniņa kučieris ved patlaban ķēniņa vecāko meitu gaŗām. Prasījis, kur vedot meitu? Kučieris atteicis: slīcināt! Cūku gans lūdzies, lai atdodot meitu viņa rokās, viņš mākot vislabāki slīcināt. Tas atdevis. Nu cūku gans aizvedis vecāko ķēniņa meitu jūŗas malā un sacījis: "Paieskā man galvu un skaties labi vērīgi, vai kāds no jūŗas nenāk ārā!"

Šī ieskājusi un skatījusies biezi jo biezi; beidzot iesaukusies: Nu nāk viens vīrs ar trim galvām!"

" Tad cūku gans uzlēcis kājās un izrāvis sava vērša ragus no kules. No vērša ragiem gadījušies divi lieli suņi un tie palīdzējuši trijgalvi pārvarēt. Kad trijgalvis bijis pagalam - vecākā ķēniņa meita iedevusi savu gredzenu muļķītim un gājusi mājā.

Otrā dienā vesta vidējā ķēniņa meita un trešā - jaunākā; arī tās abas cūku gans izglābis, nonāvēdams vienā dienā sešgalvi, otrā deviņgalvi. Šīs abas ķēniņa meitas arī atdevušas savus gredzenus. Bet nu ķēniņš sācis taujāt, kas tas glābējs tāds esot? Beidzot ieraudzījis savu meitu gredzenus cūku ganam pirkstā un nu dabūjis zināt un atdevis jaunāko meitu viņam par sievu.