14. A. (313). 570. 304. Lutriņos 1872. g. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 125, 14.

Viens tēvs sūtīja savus trīs dēlus pasaulē. Viņi gāja - iegāja lielā mežā un vienu lielu, lielu koku uzgājuši domāja, ka tur vajagot būt naudai apakšā - jārokot! Raka, raka apakš saknēm - uzraka skursteni, raka vēl dziļāki - uzraka durvis, atvēra durvis - tur bija trepes, nokāpa pa trepēm zemē - tur bija gaišs, zāļains klajums, gāja pa zāli - atrada lielus vārtus, pacēla acis uz augšu - ieraudzīja palodā virsrakstu: "Kas tādu dzīvību, ar deviņām kājām izdzēš, tas tiks še iekšā!"

Nu viņi prātoja, noguldamies zālē, kas tas var par lopu būt, kam deviņas kājas? Prātoja, prātoja - nevarēja izdomāt; te viens no viņiem ieraudzīja otram uz drēbēm kukaini, to novandīja zemē un nomina. Tad atsprāga vārti ar lielu troksni, jo kukainim deviņas kājas bija bijušas. Nu iegāja iekšā, tad nāca kāds vīrs pretim, vaicādams, ko viņi te meklējot?

"Darbu meklējam!" šie atbild.

Bet tas vīrs bija velns un šiem nemaz nepatika pie tāda derēt. Tomēr velns sacīja, ja nederēšot, tad nocirtīšot galvas. Neko darīt - saderēja: viens par avju ganu, otrs teļu ganīt, trešais pa mājām. Un velna teļš bija ganāms lielā aplokā, ja nenoganīšot, tad galva nost ganam. Labi. Iedzina aplokā, ganīja, ganīja kur tu pagānu noganīsi? Kā dulns itin piepēži žogam pāri, mežā iekšā un pazūd kā ūdenī grimis.

Nu gans pa pēdām skrēja paka&127; un brēca ļoti. Bet viņš satika vecu nabagu; tas prasīja, kāpēc tik ļoti brēcot? Šis izsūdzēja savu vainu. Tad nabags iedeva mazu šņoriņu, lai piesienot to pie aploka kārts, tūlin teļam būšot jānāk atpakaļ kā sauktam un jāļaujas ar šo pašu šņorīti piesieties pie žoga.

Labi. Patencinājis nabagam un piesējis šņoriņu pie aploka kārts. Kā piesējis - te]š palēkdams atpakaļ - zeme vien norībēja. Nu piesējis vienu šņoriņas galu teļam pie kājas, otru pie kārts un teļš ēdis koši līdz pat vakaram, ka ne ausis nepacēlis.

Pārdzinis vakarā mājā, velns gauži rājies: neesot ļāvis teļam ēst, mērdējot -- un tūlin te esot viņa nopelnītā alga, lai ejot mājā! Gans atbildējis: "Lai ar algu, kā ar algu, bet es nezinu pāriet - rādi man ceļu!'`

Tad velns viņu vadījis. Gājuši - nonākuši pie vienām mājām, tur ieraudzījuši ecēšas. Tā velns brīnījies, kas tās esot? "Tās ir mana tēva ķemmes!" gans atteicis.

Nu, ja tās esot ķemmes, tad lai pārdodot viņam! Labi. Prasījis sieku naudas par tēva ķemmēm.

Velns ne vārda - aizmaksājis sieku un paņēmis ecēšas. Gājuši atkal, ieraudzījuši arkli - kas tas esot?

Tas mana tēva zobu bakstāmais!" "

Nu, cik tas maksājot? Divi sieki naudas!" "

Velns aizmaksājis divi sieki, gājuši atkal - ieraudzījuši bišu kokus - kas tie esot?

Tās ir mana tēva tabakas dozes!" "

Cik tās maksājot? "Puspūru naudas!"

Velns aizmaksājis puspūru, iebāzis bišu kokus kabatā un vēl vadījis; bet nu vairs tālu nebijušas gana tēva mājas, tādēļ raidījis velnu atpakaļ, teikdams, ka nu ceļu zinot. Velns gājis arī atpakaļ, un šis nu iesteidzies pie tēva. Tēvs brīnījies, ka tik daudz naudas sapelnījis un taujājis, kur abi otri brāļi palikuši? Šis atteicis: "Tur, kur es biju, tur viņi arī ir!" un vairāk neko.

Bet rītā tēvs nesis dēla sapelnīto naudu mežā aprakt, un nezinādams apracis taisni apakš tā koka, kur todien dēli zemes apakšā pie velna iegājuši. Apracis, griezies itin apmierināts mājā. ka nauda drošā vietā, bet nabadziņš dikti vīlies. Vēl nebijis desmit soļu varbūt pagājis nost, visa naudiņa atbirusi pa skursteni velnam atpakaļ.

Un otram brālim, avju ganam, tāpat ganos klājies kā šim ar teļu. Līdz izdzinis ganībās, visas ieskrējušas mežā. Nu meklējis, nu brēcis; te gadījies vecais nabags - ko brēcot?

"Aitas mežā nozuda - kā nebrēkšu? Ja nedabūšu - galva vakarā nost."

Tad nabags iedevis vicīti, teikdams: "Ej uz to vietu atpalsaļ, kur aitas izdzini, un sit ar vicīti tuvākajam akmenim, tad avis būs atpakal."

Labi. Piesitis tam akmenim, un patiesi visas avis atskrēja atpakaļ un ēda it koši līdz vakaram. Bet vakarā velns sarājis viņu neganti, ka nemaz neesot pieganījis avis, diezin kur mērdējis - lai ņemot savu algu un ejot labāk mājā! Gājis mājā, nezinājis ceļa - ilgi izmeklējies, beidzot piekusis meklēdams un aiz&127;&127; midzis. Bet viņš sapņojis, lai ejot desmit solu taisni uz priekšu, tad atradīšot trīs ķēniņa meitas gultā un ko tās pa miegam runāšot, to lai šis darot, tad pārtikšot mājā. Kad nu atmodies, darījis tā: pagājis desmit soļu uz priekšu un tur atradis slepenas trepes uz augšu, virszemi; bet trepēm pa labi roki ieraudzījis kā alu, kā istabu ar trim gultām. Gultās gulējušas trīs ķēniņa meitas, murgodamas: "Ja viņš mūs nobučotu, tad viņam labi klātos, ja ne, tad klāsies nelāgi."

To dzirdēdams, tūlīt gājis klāt, nobučojis to vienu, tā palikusi balta, skaista un atmodusies. Nobučojis vēl tās divas, tās arī palikušas skaisti baltas un atmodušās. Nu ķēniņa meitas izstāstījušas, ka viņas visas trīs esot māsas, un ka velns esot viņas nozadzis, te atvezdams. Tad šis teicis, lai nu nākot līdz pa trepēm uz augšu, būšot aizvest pie tēva visas trīs. Gājušas. Nogājušas pie ķēniņa, tas bijis dikti priecīgs un apdāvinājis pārvedēju ar tik daudz zelta, ka nevarējis ne panest godam. Kad nu pārgājis pie tēva, uzcēlis brangu pili no pārnestā zelta un dzīvojis laimīgi.

Bet trešais, jaunākais brālis, velna mājās dzīvodams, bija noskatījies smalki jo smalki vien to, pa kuŗu vietu no apakšzemes izkļūt, bet arī izdibinājis, cik velnam spēka un kādā ziņā tas pārvarams. Un vienu dienu, kamēr velns nebija mājā, viņš itin jauki izkāpa laukā, virszemē, un steidzās mājā. Bet pusceļā apstājās vienā ķēniņa pilsētā, kur visi bija pārliekam noskumuši. Viņš vaicāja, kas šiem par nelaimi.

Ja, ķēniņa meita esot jāatdod velnam viņpus upes jūŗā, un neviens to nespējot glābt; bet ja kāds izglābtu, tam ķēniņš meitu atdošot par sievu un iecelšot savā vietā par ķēniņu. Šis to padzirdējis, uztrinis zobinu labi asu un aizgājis jūrmalā, viņpus upes. Drīzi ķēniņa kučieris atvedis meitu un palaidis, lai nu iet velnam rīklē, pats palikdams notālēm. Tad jaunākais brālis nostājies ar zobinu meitai blakus un teicis:" Nebaidies, es tevi izglābšu, jo es zinu, kuŗā vietā velns noduŗams.".

Kamēr tur runājis, velns iznācis no jūŗas un klupis virsū. Tad brālis cirtis ar zobinu velnam, ka dzirksteles šķīdušas, un nonāvējis. Nu meita iedevusi savu gredzenu glābējam un norunājuši tad un tad kāzas svinēt. Labi. Pēc tam brālis pārgājis pie tēva un meita braukusi uz pili.

Aizbraukuši ar kučieri līdz upei - viss labi; bet pa upi braucot, kučieris sācis zvērināt meitu, lai sakot tēvam, ka viņš tas glābējs, citādi bez žēlastības metīšot upē, slīcināšot. Neko darīt solījusies tā teikt.

Un nu kučieris pēc kāda laika, tā kā rītu, būtu svinējis ar ķēniņa meitu kāzas. Te kāzu rītā atnācis viens nabags. Ķēniņa meita nesusi arī nabagam dzert; bet nabags visu neizdzēris, beigas bijušas jādzeŗ pašai nesējai, jo tur bijis tāds likums - tiklīdz sniedz dzert un visu neizdzeŗ, tad atlikums jāizdzeŗ pašam nesējam. Un tā nu ķēniņa meita dzērusi beigas un ieraudzījusi dibinā savu gredzenu. (To šis dzerdams bijis iemetis). Nu pazinusi savu glābēju un tūlīt teikusi tēvam: tā un tā. Tad ķēniņš apģērbis nabagu goda drēbēs un salaulājis ar savu meitu, bet kučieri licis pakārt.