15. A. 304. Kreicberģis Dzirciemā. LP, VI, 125, 19.

Vienu ķēniņa dēlu nīdējusi pamāte. Reiz ķēniņš aizgājis kaŗā. Tad pamāte izbārstījusi nāves zāles pa ķēniņa dēla istabas grīdu, lai tas nomirtu, bet viņa zirgs stallī mācījis, lai papriekš suni iedzenot istabā, lai pats neejot. Iedzinis suni, tas nobeidzies, šis palicis dzīvs.

Tad pamāte devusi sazāļotu rausi ēst, bet zirgs teicis, lai rauši neēdot. Beidzot pamāte rakstījusi ķēniņam, ka viņa dikti slima un ka ar padēļa zirga sirdi -- ja sagrauzdēšot pulverī - varēšot izārstēties.

Ķēniņš atvēlējis dēla zirgu kaut, bet zirgs pamācījis dēlu lai lūdzot pamātei beidzamo reizi atvēlēt savu kumeļu izjāt. Šī to atvēlējusi: Bet kā nu uzkāpis zirgam mugurā, tā zirgs pacēlies gaisā un aizlaidies ar padēli uz sveša ķēniņa valsti, kur ķēniņam vienīgā meita bija jāved uz neģēlīgu purvu velniem. Tad zirgs teicis : "Tu manā mugurā sēdēdams, velnu nokausi, ja ik uz cirtiena pamērcēsi zobinu purva zemēs."

Labi. Šis tā darījis un nokavis trīs velnus, vienu ar trim galvām, otru ar sešām, trešo ar deviņām. Ķēniņš tad atdevis izglābto meitu viņam par sievu un nu dzīvojis laimīgi.