16. A. 327B. 304. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberģos. LP. V, 3, 5.

Citreiz dzīvoja vecīši, vīrs ar sievu, un tiem nebija bērnu.

Reiz vecītis aŗ elzdams, pūzdams, un nevar vairs arklu labi noturēt. Pienāk nabags: "Ko elsi? Vai tik smagi iet?"

"Iet, iet! - Bet ko darīsi? Bērnu nav, kas lai palīdz maizi vecuma galā nopelnīt?"

"Nu, klausies, es tev pateikšu, ko tu dari. Ar tur papuvē, tad uzarsi 7 pautus. Tos apēdiet abi divi ar sievu - būs labi!" Vecītis klausa. Un kā pirmo vagu dzen, izaŗ septiņus pautus. Nu nes mājā, nu dod sievai, ēd arī pats, un re, pēc septiņām dienām vecenei piedzima septiņi dēli : seši bija tādi puikas kā rutki, tikai septītais pavājāks, ar kuprīti mugurā. Dēliem vedās brīnum ātri augt, maz gados jau pirmie siena pļāvēji. Tikai nelaime : cik tās dienas pļāvumu nokopuši, tik siens nākamā naktī nozagts. Neko darīt --- sākuši kaudzi sargāt.

Pirmie, seši brāļi, izsargājās vienu nakti, otru, trešu - nevar nosargāt. Beidzot ies kuprītis. Viņš nokal dzelzs iemauktus, novij labu pātagu, uzlien kaudzē un gaida. Un patiesi, ap pusnakti izrikšos liela ķēve no meža un sāks rīt siena kaudzi kā negudra. Bet kuprītis mudīgi, mudīgi pamanās, uzmet iemauktus, uzlec mugurā un nu tik mietē ar pātagu negausim ādu tīri mīkstu. Ķēve, neliete, ciešas, ciešas - sāks lūgties, lai laižot vaļā, viņa atdošot tad savus septiņus kumeļus.

Labi. Kēve ierikšo mežā un izved kumeļus: sešus ka laistās vien, septīto tādu maziņu ar izpūrušu spalvu. Kuprītis noskatās uz izpūrušo tā pagreizi, bet ķēve pārrāj: "Neapsmādē savu laimi! Dienās tu viņu cildināt cildināsi."

Nu, ja jau tā - šis apmierinās arī un pārdzen visus mājās, stallī. Bet no rīta, kamēr kuprītis, izņurdzis, domā pagulēt -labie brāļi stllī iekšā un bez jeb kādas runas noņēmuši sev tos sešus labākos kumeļus, kuprītim pamet izpūrušo diliņu.

Te otrā, trešā dienā visiem septiņiem brāļiem iešaujas prātā kumeļus izjāt, mazu drusku pasauli aplūkot. Labi - tēvs mierā. Un nu tie seši brāļi tūlin apsedlo savus brangos kumeļus un aizjāj kā vēji; kurpretim kuprītis, nabadziņš, ar savu vājo zirdziņu lēnītiņām čunčina nopakaļus. Aizskrēja gan šie, bet drīzi platas upes malā atdūrās kā mieti, nejaudāja pāri jāt. Atjāj kuprītis, tam citāds grieziens: piecērt savam kumeļam un speŗ upei pāri, kas tur ir ir. Bet pašā vidū kumeļš aizelsies nogrimst dibinā ar visu jātnieku. Brāļi satrūkstas: "Nu ir pagalam!"

Bet gaidi, gaidi! turpat izšaujas atkal ūdens virsū, un skat, kas nu izpūrušais diliņš par ērzeli iztaisījies, spīd vien; un tad vēl tie lielākie brīnumi: pats kuprītis arī pārvērties daiļāks -- kuprā mugura nezin kur palikusi, kur ne - jāsaka: puisis kā slaikais ozols. To redzot, brāļi saņemsies un jās arī pakaļ. Pārjāja gan, bet ne viņu kumeļi dibinā grima, ne arī treknāki palika. Visiem nav vienādas laimes, ko darīsi?

Nu, tas nu tas. Bet tagad visi septiņi sarunā, jās tikai taisni projām, gan jau tad redzēs. Jāj, jāj - uzjāj svešu krogu. Tur rakstīts: "Kas te ienāk - galva nost! kas jāj gaŗām - galva nost!"

Brāļi pārdomā: "Tad jau nu tik tā, kā tā! Labāk pievietosim kumeļus un ieiesim iekšā!"

Ieiet - nav nevienas dvēselītes. Tikai septiņas gultas uztaisītas un gaŗš galds ar visādiem ēdieniem. Šie paēd, izbrīnās un liekas gulēt. Seši brāļi tūlin aizmieg, septītais, senākais kuprītis. paliek nomodā. Te ap pusnakti dzird, ka kumeļš stallī spārdās. Aiziet raudzīt, kumeļš saka: "Klau, kas man teicams. Šinī brīdī jums nogulsies meitas blakus ar sudraba vaiņagiem galvā, un jums pašiem itin nejauši gadīsies zelta kroņi galvā; bet tad uzlieciet savus zelta kroņus meitām un meitu vaiņagus atkal sev, jo drīz pēc tam ienāks vecs vīrs ar platu zobinu un atcirtīs tiem galvas, kam zelta kroņus ieraudzīs."

Septītais brālis mudīgi vien ietek krogā un patiesi jau atron gultās meitas ar sudraba vaiņagiem, brāļiem un sev pašam atkal zelta kroņus. Nu pārmaina ātri vaiņagus ar kroņiem. Te arī vecais vīrs lien iekšā ar platu zobinu rokā un nocērt meitām galvas. Tikko vecis izgājis, septītais brālis pamodina brāļus, izstāsta īsi, ātri, kas noticis un aicina aizjāt no šejienes. Tomēr seši brāļi vairs nejāj tālāk pasaulē griežas mājā. Bet septītais atsaka: "Ko ar jums iesākt, kas no katra nieka izbijušies? Jāšu viens pats tad zini kur tu aiztieci."

Un septītais jāja cauru dienu viens pats. Vakarā iejāja ķēniņa pilī un salīga par dārznieku. Tam ķēniņam bija liels, liels dārzs, bet kokiem augļu nemaz. Jaunais dārznieks tūlin nocērt visus neauglīgos kokus, uzlēc kumeļam mugurā un labi sajāja celmus, gandrīz visus kumeļš saspārdīja šķērpelēs. Ķēniņš nevar saprast, ko tas tur ķēmojas, un nodomā: "Nu viņš manu dārzu apstrādāja gan ! "

Bet re, no rīta celmājā atauguši jauni koki un visas pazares līgojas ar zelta augļiem. Tagad, ķēniņš zināms, atveŗ acis un noglauda savu dārznieku uzteikdams: "Tu māki gan savu amatu!"

Te pēc kāda laika ķēniņam uzbrūk nedienas. Jūŗā atkūlies liels pūķis arī prasa, lai ķēniņš atdod savas trīs meitas apēst, citādi saluncināšot asti un izšļuncināšot tik daudz ūdens pār kāpām, ka visa valsts apslīkšot. Gan ķēniņš bēdās izsolās jaunāko meitu tam par sievu, kas pūķi nokaušot, bet ātrumā negadās neviens ar tādu dūšu pūķim rīklē ķerties.

Neko darīt - no rīta ved vecāko ķēniņa meitu pūķim. Bet dārznieks klusītiņām pakampj zobinu un aizjāj arī jūrmalā. Vecākā ķēniņa meita nosēdusies jūrmalā un raud. Dārznieks piejāj klāt klusināt: "Neraudi nemaz - es ar pūķi cīnīšos. Tikai mazu lietu atgulšos zālē nosnausties, jaunus spēkus iedabūt; tu tamēr uzmani: tiklīdz jūŗas ūdens sāk šņākt un vārīties, tūlin modini mani!"

Dārznieks drīzi aizmieg. Ķēniņa meita tamēr slepus iepin dārzniekam matu sprogās savu zelta gredzenu liegi un lēni, lai varētu vēlāk pazīt; jo tas viņai ne prātā, ka tāds varonis būtu tepat tēva dārznieks. Patlaban jūŗa sāk jau tālumā vārīties; šī modina gulētāju izbijusies: "Nu nāk, nu nāk ar trim galvām!"

Zibiņa ātrumā dārznieks kumeļam mugurā un drāž jūŗā ar izceltu zobinu trijgalvju pūķim pretim. Pūķis domā: "Ko tāds čurmulis nāk pa kājām rēgoties?"

Bet dārznieks tomēr no sāniem iegrūž zobinu līdz spalam pūķim galvās, pūķis pagalam. Nu ķēniņa meita priekos izstiepj rokas un grib patencināt glābējam, bet tas nemaz nepaskatās, aizjāj, ka nozib vien.

Te pēc kādām dienām ķēniņam jāved vidējā meita pūķim. Bet dārznieks klusītiņām pakampj zobinu un aizjāj arī jūrmalā. Vidējā ķēniņa meita nosēdusies raud karstas asaras. Dārznieks klusina: "Neraudi nemaz - es ar pūķi cīnīšos. Tikai mazu lietu atgulšos zālē nosnausties, jaunus spēkus iedabūt, tu tamēr uzmani: tiklīdz jūŗas ūdens sāk šņākt un vārīties, tūlin modini mani!"

Dārznieks drīzi aizmieg. Ķēniņa meita slepus iepin dārzniekam matu sprogās savu bildīti, lai varētu vēlāk pazīt, jo ka tas tēva dārznieks, tas viņai ne prātā. Patlaban jūŗa tālumā vārās; šī modina gulētāju izbijusies : "Nu nāk, nu nāk, nu nāk ar sešām galvām!"

Zibiņa ātrumā dārznieks kumeļam mugurā un drāž jūŗā ar izceltu zobinu sešgalvim pretim. Sešgalvis domā: "Ko tāds čurmulis nāk pa kājām rēgoties?"

Bet dārznieks tamēr no sāniem iegrūž zobinu līdz spalam pūķim galvās, pūķis pagalam. Nu ķēniņa meita priekos izstiepj rokas un gribētu glābējam patencināt, bet tas nemaz nepaskatas, aizjāj, ka nozib vien.

Te pēc kādām dienām ķēniņam jāved jaunākā meita pūķim. Bet dārznieks klusītiņām pakampj zobinu un aizjāj arī jūrmalā. Jaunākā meita raud karstas asaras. Dārznieks mierina: "Neraudi nemaz - es ar pūķi cīnīšos. Tikai mazu lietu atgulšos zālē nosnausties, jaunus spēkus iedabūt, tu tamēr uzmani: tiklīdz jūŗas ūdens sāk šņākt un vārīties - tūlin modini mani!"

Dārznieks drīzi aizmieg. Bet nedabū ilgi snaust, ķēniņa meita modina: "Jūŗa briesmīgi puto, nu nāk, nu nāk ar deviņām galvām !"

Zibiņa ātrumā dārznieks kumeļā un drāž ar izceltu zobinu deviņgalvim pretim. Deviņgalvis zobojas: "Ko tāds čurmulis nāk pa kājām rēgoties?"

Bet dārznieks tamēr no sāniem iegrūž zobinu līdz spalam pūķim galvās, tūlin astoņas galvas bij nomaitātas, tikai devītā vēl turas tīn ar to galvu nezvērs atplēš dārznieka plecam veselu jaupatu. Dārznieks sparīgi savēcina otrreiz zobinu un nocērt arī devīto galvu; bet virst arī tagad aumaļām asinis nabadziņam pašam. Izjāj malā, ķēniņa jaunākā meita norauj savu sudraba galvas drāniņu, sasien brūci tencinādama un grib patlaban vaicāt, kas viņas glābējs tāds būtu? Bet nedabūja - glābējs jau kumeļam mugurā un prom.

Mājā ķēniņa jaunākā meita gauži bēdājas par aizmucēju; bet ķēniņš pavēl zudušo glābēju visā valstī meklēt. Izmeklējās gan ilgi jo ilgi - nekā. Nu ķēniņš gudro citādi, saaicina dzīrās visus augstmaņus, cerēdams, ka starp tiem taču atradīs. Sanāca melna debess - augstmaņu vien, augstmaņu vien, bet nemana neviena īstā. Dzīreniekus ķēniņš paciena ar zelta āboliem. Šie brīnās, kas tādus āboļus audzinot?

Mans dārznieks!" ķēniņš lepni atbild. Bet viens augstmanis klusām izlien dārzā un grib taču tādu teicamu dārznieku redzēt. Dārdznieks taisni tai brīdī apgūlies apakš ābeles un piemidzis. Augstmanis pieiet tuvāk, vai akls! tīri saraujas - ierauga sprogainos matos ķēniņa meitas gredzenu un bildīti. Un tā tūlin izgriež matiem robu, nozog gredzenu, paņem bildīti un ieiet pilī lielīties, ka viņš esot meitas izglābis. Ače, kur vēl gredzens ar bildīti! Un ķēniņš, zināms, ko nu gaidīt? Tūlin atved jaunāko meitu un darina kāzas.

Otrā dienā kāzas lielajā - tikai trūka vēl zelta ābolu. Ķēniņš atsauc dārznieku. Dārznieks ielien tāds sagriezies. Kas viņam kaišot, ķēniņš vaicā, un kādēļ neesot atnesis zelta ābolus

Esmu tāds sagājis drusku!" "

Bet pašā tai brīdī ķēniņa jaunākā meita ierauga savu sudraba drāniņu dārzniekam plecā. Tā šī tūlin: "Tas mans glābējs, tas mans glābējs! Ače, kur mana drāniņa, ače, kur pūķa brūce

"Ja, brūce tur esot gan, bet kur tad gredzens ar bildi viltīgais brūtgans atsaucās. Bet ķēniņa meita rāda matos izgriezto robu sacīdama: "Tu tos nozagi!"

Viltnieks tagad paliek bāls un nevar vairs ne jā, ne nē pateikt. Ķēniņš nosoda viltnieku, bet dārznieku salaulā ar savu jaunāko meitu.