17. A. 327B. 304. Brambērģos. LP, V, 3, 5. plez.

[Tēvam bijuši septiņi dēli, seši gudri, septītais muļķītis. Pēdējais siena kaudzi sargādams, noķēris vienu ķēvi. Šī viņam iedevusi septiņus kumeļus: sešus skaistus, septīto neglītu. Gudrie brāli paņem skaistos zirgus, muļķītim atstāj neglīto. Nu visi brāli izjāj laimes meklēt. Par upi jājot, muļķīša neglītais, zirgs pārvēršas par skaistāko no visiem septiņiem. Tālāku jājot, brāli iejāj vienā krogū, kur atrod ēdienus, dzērienus un septiņas gultas. Šie nu paēd un liekas gulēt. Bet muļķītis sadzird, ka viņa zirgs stallī stipri spārdās. Muļķītis iet uz savu zirgu, un tas viņam izstāsta, kādas briesmas gaidāmas. Brāļiem piegulšoties blakus septiņas meitas ar zelta vaiņagiem un tad visi brāli tikšot nogalināti. Lai nu šis meitām noņemot vaiņagus un uzliekot tos brāļiem, tad meitas tikšot nogalinātas. Muļķītis tā izdara, un viss notiek, kā zirgs sacījis.]

No sienas izskrējušas svina bumbas, un tās norāvušas raušus visām meitām galvas. Vēlāk, kad septītais dēls (muļķītis) atšķīries no brāļiem, tad apgulies upes malā, zālainā pļavā un ieraudzījis trīs lielus starkus (svēteļus, gandrus) upē mazgājamies. Viņš brīnojies, ka starki arī mazgājas, bet kumeliņš teicis : "Tās ir trīs ķēniņa meitas. Noņem viņām apģērbus, kamēr mazgājas, un sadedzini!"

Šis tā darījis, un re, starki palikuši par daiļām meitām. Muļķītis sēdinājis visas trīs savā kumeļā un pārvedis tēvam (ķēniņam). Ķēniņš viņam par to dāvinājis savu lielo zobinu un iecēlis par dārznieku. Bet ķēniņa dārzā neviens koks nenesis augļus. Kumeļš teicis: "Zinu gan, kādēļ augļu nav. Tur apakšā mīt liels krupis, tas koku saknēm nozīž visu labumu ; bet dārza vidū ir koks ar zelta lapām. Citrīt krupis zīdīs apakš tā koka. Izrok un pasit viņu, tad būs dārzā augļu vai cik!"

Muļķītis tā dara, un re, otrā dienā koki izplaukst, zied un zelta augļu tik daudz, ka zari lūzt. Bet drīzi velns pēc tam atlaida ķēniņam ziņu, lai atdodot viņam savas trīs meitas, citādi visu valsti noslīcināšot.

[Ķēniņa meitas nu tiek viena pēc otras vestas uz jūru, lai tās tur nodotu velnam. Muļķītis pārģērbies iet velniem pretī, nokauj ar savu zobinu visus trīs velnus un izglābj ķēniņa meitas. Viņas pārģērbušos dārznieku nav pazinušas. Kad viņš pēc cīņas nolicies gulēt, tad vecākā meita ieslēpusi viņam matos savu gredzenu, vidējā savu bildīti un jaunākā ar savu lakatiņu apsējusi viņam plecā vāti. Dārznieks katru reiz, kā pamodies, tūlin aizjājis, neko par sevi nesacīdams. Ķēniņš nu meklējis glābēju, lai to apdāvinātu, bet nevarējis nekur atrast. Ķēniņa pavārs pamanījis dārznieka matos minēto gredzenu un bildīti, izgriezis tos zagšus, dārzniekam guļot, un izdevies pats par glābēju. Ķēniņš nu grib salaulāt savu jaunāko meitu ar pavāru. Bet patiesība nāk gaismā, pavārs tiek nosodīts, un dārznieks apprecē jaunāko ķēniņa meitu.]

Piezīme. Šis variants pēc A. Lercha-Puškaiša vārdiem ir pilnīgi līdzīgs iepriekšējam, izņemot tikai aizrādītos sīkumus. P. Š.