2. A. 304. 305. 551. V. Vīdneris Skrundā. LP, V, 158.

Vienam ķēniņam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz vecākais dēls lūdzas tēvam: "Dod man pilnu zutni naudas, dod labu zirgu - jāšu pasaulē gudrībā pieņemties." Labi. Tēvs iedod naudu, iedod zirgu un vēl izvada pa vārtiem, lai nu jāj. Vecākais dēls jāj vienu, jāj otru dienu- veicas itin brangi; bet trešo dienu iejāj mežā, un nu sāk maldīties, galu ņemdams. Beidzot ar lielām mokām izkulsies gan mežam cauri un ieraudzīs nelielu mājiņu. Iejāj mājiņas pagalmā, apskatās - visur glītība, spodrība, pilnība, bet cilvēka neviena. Viņš domā: "Kad nu nav, nav neviena, vedīšu zirgu pajumtā sakopt, un iešu istabā, vai tur kādu nemanīs."

Ieved zirgu stallī, atron silē auzas, siens redelēs, zirgu sega vadzī - viss nolikts, tīri it kā viņa zirgs būtu vien gaidīts. Nu ieies istabā - te atkal : galds apklāts, ēdieni nolikti, dzērieni ielieti, gulta uzčubināta - tikai jāēd un jāguļ. Zināms, ko tad atkal gan gaidīt? - Tūlin paēd, nodzeŗas un liekas gulēt. No rīta vecākais dēls jās tālāk un satiek tādu gabaliņu aiz mājiņas, vecu vīru. Vīriņš vaicā: "Dēls, kur jādams?"

"Pasaulē gudrībā pieņemties, tēt!"

"Nuja, tad klausi manam padomam! Tur turpmāk gadīsies zelta tilts, aiz tilta dārzs un dārzā trīs skaistas puķes; tās puķes tu neplūc, dēls!"

"Labi!" vecākais dēls atsaka un aizjāj aulēkšiem pie zelta tilta. Bija gan varens tilts. Tā mirdz un laistās, kā acis vien īstās. Pārjāj tiltam, ierauga skaistu dārzu; dārza vidū zelta pils un pie pils logiem trīs zelta puķes. Zelta puķes žēlā balsī lūdzās: "Puisīti, brālīti, noplūc mūs! puisīti brālīti, noplūc mūs!"

Šis gan atbild: "Vecais man teica., lai neplūcu jūs!" Bet nelīdz, lūdzas un lūdzas: "Noplūci mūs, noplūc mūs!"

Vecākais dēls domā: "Ja tā lūdzas - būs jāplūc! Un kas var zināt, vai vecais, manu laimi skauzdams, neaizliedza plūkt?" Viņš noplūc. Bet līdz to izdarījis, plūcējs saplok pie zemes atpaliek ar visu kumeļu par melnu akmeni.

Pēc kāda laika otrs dēls lūdzas tēvam: "Dod man pilnu zutni naudas, dod labu zirgu - jāšu pasaulē gudrībā pieņemties." Labi. Tēvs iedod naudu, iedod zirgu un vēl izvada pa vārtiem, lai nu jāj. Otrs dēls jāj vienu, jāj otru dienu - veicas itin brangi; bet trešo dienu iejāj mežā tumu sāk maldīties, galu ņemdams. Beidzot ar lielām mokām izkulsies mežam cauri un ieraudzīs nelielu mājiņu.. Iejāj pagalmā, apskatās: visur spodrība., glītība, pilnība, bet cilvēka neviena. Viņš domā: "Kad nu nav, nav neviena, vedīšu zirgu pajumtā sakopt un iešu istabā, varbūt tur kādu manīs."

Ieved zirgu stallī, atron : silē auzas, siens redelēs, zirgu sega vadzī - viss nolikts, tīri it kā viņa zirgs jau gaidīts būtu. Nu ieies istabā - te atkal : galds apklāts, ēdieni salikti, dzērieni ielieti, gulta uzčubināta, jāsaka: ēd un guli, cik patīk, un kā patīk. Un zināms, tūlin ēda arī tad un tad likās gulēt.

No rīta otrs dēls jāja tālāk un satika vecu vīru; tas vaicā: "Dēls, kur jādams?"

"Jāšu pasaulē gudrībā pieņemties, tēt!"

"Nuja, labi, labi, bet tad klausi manam padomam! Tur turpmāk gadīsies zelta tilts, aiz tilta dārzs un dārzā trīs zelta puķes; tās puķes tu neplūc, dēls!"

Labi!" otrs dēls atsaka un aizjāj aulēkšiem pie zelta tilta. "

Bija gan varens tilts. Tā mirdz un laistās, ka acis vien bīstās. Pārjāj tiltam, ierauga: skaistā dārza vidū tāda zelta pils, lai acis mielojas, bet pie pils logiem trīs zelta puķes. Tās lūdzas žēli, žēli: "Puisīti, brālīti, noplūc mūs, noplūc mūs!"

Šis gan atbild: "Vecais teica, lai neplūcu jūs!"

Bet nelīdz: lūdzas un lūdzas: "Noplūc mūs, noplūc mūs!" Otrs dēls domā: "Ja tā lūdzās - būs jāplūc! Un ej nu sazini, varbūt, vecais tikai manu laimi skauzdams, aizliedza plūkt?`'

Viņš noplūc. Bet līdz to padarījis - plūcējs saplok pie zemes un paliek ar visu kumeļu par melno akmeni.

Pēc kāda laika muļķītis lūdzas tēvam:

,,Tēt mīļais! man rādījās sapņos, ka jājāj pasaulē brāļi pestīt!" "Ej, muļķi, ej, ja tie paši neizpestīsies, kur tu viņus, tāds nejēga, jaudāsi pestīt?"

"Nekā, tēt, nekā - es jāšu un jāšu!"

"Nu, manis dēļ, ja tā plijies, jāj arī! Še tev 3 naudas gabali un mūsu vecais zirgs: vairāk naudas nejēgsi pieglabāt, labaka zirga nespēsi ievaldīt."

Labi. Muļķītis lec tam pašam zirgam mugurā un aizjāj dziedādams. Jāj vienu, jāj otru dienu - veicas itin brangi; bet trešo dienu gadās mežs un nu sāk maldīties, galu ņemdams. Beidzot, lielām mokām izkulsies taču mežam cauri un ieraudzīs nelielu mājiņu. Iejāj pagalmā, apskatās: visur spodrība, glītība, pilnība, bet cilvēka neviena. Viņš domā: ,,Kad nav nav neviena, vedīšu zirgu pajumtā sakopt un iešu istabā, varbūt tur kādu manīs."

Ieved zirgu stallī, viss nolikts aatavs, tīri it kā viņa zirgs jau gaidīts būtu. Nu ieies istabā, te atkal: galds apklāts, ēdieni salikti, dzērieni ielieti, gulta uzčubināta, jāsaka: ēd un guli, cik patīk. Zināms, tūlin ēda arī un tad likās gulēt.

No rīta muļķītis jāja tāļāk un satika vecu vīru; tas vaicā: "Dēls, kur jādams?"

Jāšu pasaulē brāļus pestīt!" "

"Nuja, jāj, jāj, bet tad klausi manam padomam: tur turpmāk gadīsies zelta tilts, aiz tilta dārzs un dārzā trīs zelta puķes; tās puķes neplūc! un ja tev vēl kur padoma ievajagās, atjāj tikai pie manis, mazajā mājiņā, aprunāties."

"Paldies! tēt!" muļķītis patencina un aizjāj aulēkšiem pie zelta tilta. Bija gan varens tilts. Tā mirdz un laistās, kā acis vien bīstās. Pārjāj tiltam, ierauga skaistu dārzu un dārza vidū tādu zelta pili, lai acis mielojas, bet pie pils logiem trīs zelta puķes. Puķes lūdzas žēli, žēli : "Puisīti, brālīti, noplūc mūs, noplūc mūs!"

Bet muļķītis atbild: ,,Puķītes daiļās, neplūkšu jūs, neplūkšu jūs!"

Gan zelta puķes salūdzas līdz vēlam vakaram; bet velti -muļķītis, pa dārzu staigādams, bieži jo bieži atbild: "Puķītes daiļas, neplūkšu jūs, neplūkšu jūs!"

Vakarā muļķītis sapin zirgu dārzā un pats ieies zelta pilī dusēt. Bet līdz paceļ pils durvim kliņķi, ieskrien melns suns ar atslēgu virkni pretim: lai ņemot atslēgas, lai atslēdzot visas istabas un lai ņemot, kādas mantas vien kārojot. Muļķītis atslēdz pirmo istabu, tā pilna ar visādiem dārgumiem. Suns saka: "Ņem nu! Te jau tā vēl paliks pārpilnība."

Bet muļķītis atteic: "Man mantas nevajaga, neņemšu ne!" Atslēdz otru istabu, tā pilna ar sudrabu.. Suns skubina: "Grāb nu! ir tad paliks pārpilnība."

Bet muļķītis atteic: "Man sudraba nevajaga, negrābšu nē!" Atslēdz trešu istabu,

tā pilna ar zeltu. Suns skubina: "Grāb nu! ir tad paliks pārpilnība."

Muļķītis atteic: "Man zelta nevajaga, negrābšu ne!" Atslēdz ceturto istabu - suns pazudis; bet istabas vidū ierauga zelta gultu un gultā daiļu meitu aizmigušu burvju miegā. Muļķītis modina gulētāju, nevar uzmodināt. Te paskatās sāņus, ierauga uz zelta galda meitas zelta matus nogrieztus. "Ai'" viņš domā, "tādi vareni zelta mati, kas tos būtu apskaudis? Mazākais. nabadzītei jāpārklāj mati pār pliko galvu, 1ai tad arī guļ, kamēr izguļas."

Muļķītis apsedz meitas pliko galvu ar zelta matiem un nu noglauda viegli, lai netraucē miegu; bet tai pašā acumirkli gulētāja atdara acis un smaida tik mīlīgi, ka arī šim smaidi ronas uz lūpām. Un muļķītis palika tai pašā istabā, tai pašā gultā nakti pārgulēt. Gulēja, gulēja līdz pašai pusnaktij; te piepēži troksnis - kur gadījies, kur ne - atskanēja pilī. Muļķītis paveŗ acis, vai akls! Visas tās dārgās mantas, ko suns pirmīt bija dāvinājis, pārvērtušās par nikniem nezvēriem un tiecās šo gan baidīt, gan kaitināt, lai turētos pretim, vai aiztiktu ar ieročiem. Bet muļķītis darīja gudri, atteikdams nezvēriem īsi: "Jūs variet trakot, es gulēšu miegu!"

Nezvēri iztrakojas līdz gaismai un tad pazūd. Bet muļķītis paņem pils atslēgas, aizslēdz visas durvis kā bijis, atdod atslēgu sunim un pats iziet dārzā. Līdz dārzā izgājis, trīs zelta puķes atkal lūdzas: "Puisīti, brālīti noplūc mūs, noplūc mūs!"

Muļķītis atbild: ,,Puķītes daiļās, neplūkšu jūs, neplūkšu jūs!" un tikai staigā pa dārzu domādams : vai palikt vēl teitan, vai jāt tālāk? Tā prātojot pagāja diena, pienāca vakars. Muļķītis pārdomā: "Kur nu vairs aizjāšu? Gulēšu nakti tepat dārzā, zelta zālē!"

Labi. Apgulās zālē. Bet līdz labi acis aizvērās, atlaižas divi balti balodīši - tās bija brāļu dvēseles - un modina un knābā, ka ne brītiņa miera dabūt. Muļķītis gan gaiņā, gan dzenā, bet baloži palaižas, palaižas - klāt atkal. Beidzot nevar vairs apnesties, saķeŗ baložus, aiznes pie zelta tilta un iesviež upē, lai slīkst, ja nemāk peldēt! Nu liekas gulēt pa jaunu un tad dabūja piemigt. No rīta, līdz acis vaļā, trīs zelta puķes atkal lūdzas: "Puisīti, brālīti, noplūc mūs, noplūc mūs!"

Muļķis gan atsaka: "Neplūkšu jūs!"

Bet šīs neatlaižas un neatlaižas lūgties. Beidzot muļķis sadusmojas, paņem savu zirgu un aiziet pie zelta tilta mieru meklēt. Bet nu nevar izprātot, vai palikt pie zelta tilta, vai jāt tālāk? Tā prātojot pagāja diena, pienāca vakars. Kur nu vairs aizjāsi? Jāguļ turpat pie tilta par nakti. Bet līdz labi acis aizvērās saronas upē meitu pulks un sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties. Muļķītis paliecas labi un skatīsies, ko šīs upē īsti dara? Ko nu dara? Tāpat pļunčojas, maļas, peld šurpu, turpu un tikai dzied un aicina, lai nākot pie viņām, lai palīdzot iztapt no upes! Bet muļķītis atteic: "Neesmu peldētājs, nevaru līdzēt!"

Nu meitas vēl citādi sāk labināt muļķi; viņas dzied: "Re, kur mums baloži, tavu brāļu dvēseles, ko viņā naktī upē slīcināji. Tām taču nāksi gan pakaļ?"

Bet muļķītis atbild: "Neesmu peldētājs, bet abus baložus, manu brā]u dvēseles, laidiet tikai vaļā, tie paši atlaidīsies pie manis !"

Meitas palaida baložus spārnos un tūlin abi divi ielaidās muļķītim rokās. Nabadziņš nezināja, ko ar baložiem darīt ko iesākt? Bet meitas par laimi peldēja lejup un dziedāja šādus vārdus, lai muļķītis nākamā rītā, saulītei lecot, apskrejot trīs reizes pa sauli zelta pilij riņķī un tad lai nosēžoties uz tiem diviem melniem akmeņiem asaras raudāt, gan tad tālāk redzēšot.

Labi. Saulei lecot, muļķītis skrien uz sava zirga trīs reiz pilij riņķī. Līdz trešo reizi apjājis, te noiet kā migla no acim un rūda&127; iesitas prātā, ka aizmirsis zelta pilī piemiņu atstāt. Nu gudro, kādu piemiņu atstāt kādu neatstāt? Beidzot sagudro zelta durvju palodā ierakstīt savu paša vaigu (ģīmi). To padarījis sēdās uz akmiņiem, raudāja asaras un slacīja tos ilgu laiku no vietas. No asarām akmiņi palika mīksti kā miesa, bet dzīvību vēl nemanīja. Nu izlaida baložus no rokām; tie ielidinājās nedzīvās miesās un tūdaļ radās dzīvība, brāļi atmodās ar visiem zirgiem.

Prieki tagad bija lieli: gudrie apkampa muļķīti un tencināja, pie zemes liekdamies. Bet muļķītis itin dzestri atsaka: "Ko tik daudz tencināt! Jāsim labāk mājā pie tēva un ceļā pārgulēsim mazajā mājiņā, kur vecais vīrs man padomus piedeva."

Labi. Visi trīs salec zirgos un jāj mājā. Atjāj pie mājiņas, vecais vīrs priecājas: "Labi, dēls, 1abi, tu esi vīra vērts! Bet nu arī steidzies mājā, io tēvs pie nāves slims. Tomēr nebēdā daudz! Iedošu tev divējādas zāles. Vienā trauciņā būs tādas: ja uzpilina pilienu cilvēkam, tūdaļ pagalam. Bet otrā trauciņā tādas: ja uzpilina mirušam cilvēkam, tūdaļ dzīvs. Šīs nelabās zāles paglabā kreisa kabatā un labās turi labā kabatā. Mājā uzpilini tēvam no labās kabatas, būs vesels, to galvoju."

No rīta visi trīs brāļi steidzas pie tēva. Bet tālajā ceļā pienāca vakars: bija jāliekas pusceļā dusēt. Guļot gudriem brāļiem iesitās nelabas domas prātā: viņi norunāja zāles muļķīša kabatās, kamēr aizmidzis, pārmainīt, lai pasaules priekšā nespētu lielīties, ka viņus glābis, tēvu glābis - visus, visus glābis. Otrā dienā pārjāj mājā, tēvs jau gandrīz dziest ārā. Muļķītis nu knaši vien ar zālēm palīgā; bet kā uzpilina no labās kabatas, tēvs izdziest. Nu zināms, gudriem brāļiem lielas mutes. Atgrūž muļķīti nost, lai dodot zāles viņiem! Ko neprātīgi grābstoties, kas neprot, ne iesākt, ne pabeigt! Muļķītis sabijies nezin ko atteikt, ko ne. Atdod arī abējas zāles. Bet gan šie zin, kur labās, kur nelabās. Un kā nu uzpilina tēvam, tēvs dzīvs. Gudrie tūdaļ steidz tēvam iestāstīt gaŗas regas: kā muļķītis viņu nozāļojis, ka netaupījis ne tēva dzīvību, un kā nekā. Tēvs par tādu nekrietnību nejauki sapīkst un sausās dusmās pasauc sulaini, lai vedot muļķīti mežā nonāvēt un divu pirkstu nogaļus un sirdi lai pārnesot viņam par zīmi. Sulainim jāved. Ko darīt? Pats ķēniņš licis! Bet mežā muļķītis lūdzas bez gala : lai tas divus pirkstus cērtot, par to nekas, bet lai dzīvību saudzējot. Viņš nozvēras, ka nerādīsies tēvam pazīstams un tādēļ sulainim viegla lieta, lai nokauj sunīti, izņem tam sirdi un kopā ar pirkstu nogaļiem piemāna bargo tēvu. Labi. Kas sulainim vajadzība cilvēkam dzīvību laupīt, viņš mierā.

Muļķītis nu aiziet pa mežu vien svešumā jaunu laimi meklēt, mazākais uzturu nopelnīt. Bet ķēniņa dēla drēbēs gŗūta lieta maizi pelnīt; katrs tūlin jautā, kur tāds tik dziļi grimis, ka ne maizes pie dvēseles? Tādēļ muļķītis apdomā: "Labāk par nabagu pārģērbties un tad!" Par laimi jau otrā dienā satiek ari nabagu un kaulējas samainīt drēbes. Bet nabags nav muļķis, vai būšot

piedevas, tad ja? Neko darīt - muļķītis izvelk trīs naudas gabalus, savu ceļa naudu, ko toreiz tēvs tam bija devis, un piedāvā nabagam. Nabags mierā. Nu samaina drēbes. Nabags aiziet dziedādams par tik brangu ķērienu un nodomā : "Pasaulē arī spožās drēbēs muļķu diezgan!"

Bet muļķītis nabaga drēbēs maldās šurp, maldās turp; beidzot iemaldās tēva sētā un apvaicājas, vai nevajagot strādnieka? Tēvam ne jausmas, ka tas viņa dēls. Viņš atbild centri: "Kas tāds nabags par strādnieku? Ja vari par zirgu ganu izkalpot, tad manis dēļ!"

Labi. Muļķītis salīgst pie tēva par zirgu ganu un sadzīvo veselu gadu.

Bet tur, zelta pilī, kur pērn muļķītis pie apburtās meitas par nakti bija gulējis, tur gada beigās notika savādas lietas: apburtai meitai piedzima dēls, puika kā ābols, un caur to meita atkal bija tikusi cilvēka kārtā: apbūrums nobeidzās. Un nevien meita, visas pils apkārtnē burvība nozuda: visi ciņi, visi akmeņi pārvērtās par pavalstniekiem un meitu godināja par ķēniņieni. Bet jaunā ķēniņiene ieraudzīja virs durvju palodas glābēja vaigu ierakstītu zelta pils sienā. Viņa tūdaļ izlaiž pa pasauli ziņu, lai glābējs nekavējas zelta pilī par ķēniņu nākt. Šī ziņa arī atnāk pie muļķīša tēva. Tēvs prasa gudriem brāļiem: "Jūs izglābāt mani no nāves; vai neesiet glābuši zelta pilī ko?"

"Glābām gan!" šie pamelo.

"Nu tad eita! ko kavējaties, uz turieni pa ķēniņiem; kuŗ no abiem jaunai ķēniņienei labāki patiks, tas paliek tur, otrs tad nāk atpakaļ."

Labi. Šie poš arī projām. Aiziet tur, ķēniņiene saka: "Jūs neesat īstie, jo redziet, tur palodā to ģīmi, tādam vajaga būt. Bet man kāzās vajadzēs sulaiņu ; paliekait tādēļ par sulaiņiem teitan, projām vairs netiekat!"

Neko darīt, bija jāpaliek sulaiņu kārtā. Nu jaunā ķēniņiene izlaiž vēl otrreiz pa pasauli ziņu. Šī ziņa par laimi nonāk arī zirgu gana ausīs. Zirgu gans domā: "Ko nu vairs gaidīt? Steigšos turp!" Aiziet, ķēniņiene paskatās palodā - ja: "Tu esi īstais!"

Nu rīkoja kāzas, lielas brašas kāzas.. Kāzās, zināms, arī ķēniņu, muļķīša tēvu, aicināja. Bet kā vecais izbrīnojās, atrazdams vecākos dēlus sulaiņu kārtā, bet zirgu ganu ķēniņa godā. Zirgu gans arī neslēpās vairs, izstāstīja visu tēvam, kā noticis, un rādīja abus pirkstus, ko netaisno brāļu labad zaudējis. Vecais, to dzirdot, gribēja pārskaisties uz abiem vecākiem dēliem; bet muļķītis atteica: "lai aizmirstam kāzās nelāgas lietas! Kas bijis bijis - piedodu viņiem'."