1. A. 306. P. Š. no P. Dankas Raunā.

Vienam ķērnīnam bīšas trīs jaunas meitas. Visas trīs gan bīšas dikti skaistas, bet viņām bīsi tāda ērmota nelaime. Pār katru nakti viņām noplīsušas kurpes. Neviens nezināš, kur meitas tās kurpes noplēsušas. Gan vaktēš pats ķērnīc, gan izvaktēšies sulaiņi -- nekā. Nu ķērnīc apsolīš tam vienu meitu par sievu, kas tās meitas novaktētu.

Atbraucis viens ķērnīna dēls un uzņēmies novaktēt. Vecais ķērnīc ierādīš viņam istabu meitas istabai līdzākšis. Vakarā meitas atnesušas ķērnīna dēlam vienu biķeri vīna. Viņš ar' izdzēris, un kā licies gultā, tā aizmidzis un gulēš līdz gaišam rītam. Tā nu neredzēš nekā, kur meitas bīšas un kā kurpes noplēsušas. Gluži tāpat izdevies ar' vēl otram ķērnīna dēlam.

Tad atnācis viens jauns zaldāts, šis gribot novaktēt. Kērnīnam gan tas nepaticis, bet kas solīts, tas jāpilda. Viņš nu nosacīš zaldātam: "Ja tu novaktēsi, tad dabūsi manu meitu par sievu; bet ja nenovaktēsi, tad galva zemē!"

Zaldāts to nebij gaidīš un dikti sabijies. Viņš nu nezināš, ko darīt. Galvu nodūris, viņš iet uz māju un tik elš un pūš. Pretī viņam nāk viens vecīts un prasa: "Kas tev vainas?"

Zaldāts izstāsta visas savas raizes. Vecīts viņu pamāca: "Nebēdājies neko! Kad tev ķērnīna meitas dod vīnu, tad nedzer, tur būs miega zāles iekšā. Lūkā vīnu kau(t)kur izliet, tad nogulsties gultā un izliecies par aizmigušu. Paņem vēl šo cepuri un paglabā to labi! Ja to uzliksi galvā, tad neviens tevis nevarēs redzēt. Kad ķērnīna meitas nakti iet kur laukā, tad uzliec cepuri un ej viņam pakaļ ! "

Vakarā zaldāts iet gluži droši uz sargāšanu. Kad viņš ieiet savā ierādītā istabā, tad ķērnīņa meitas atnes viņam akar vienu triķeri ar vīnu. Zaldāts saņem biķeri un izliekas, it kā dzertu, bet paslepēni izlej vīnu zemē. Tad viņš iegāžas savā gultā un sāk tīšām krākt. To dzirdot, vecākā meita priecīgi nosaka: "Nu tam būs galva zemē."

Jaunākai meitai gan ir zaldāta žēl, bet viņa ar' nekā nevar darīt. Tad ķērnīna meitas apģērb labākās drēbes, apaun jaunas kurpes un iet klusītēm no pils laukā. Nonākušas mežā, viņas ielien kādā alā. Zaldāts ar savu cepuri galvā iet viņām visur līdza, bet viņas šā nevar redzēt.

Pa alu ejot, ķērnīna meitas nonāk sidraba mežā, kur visi koki, visas lapas ir no sidraba. Zaldāts noraun vienu zarīnu no sidraba koka un iebāž to ķēšā. Zaru laužot, izceļas troksnis, un ķērnīna meitas sabīstas un atskatās apakaļis. Bet nekā neredzēdamas, viņas iet akar mierīgi uz priekšu.

Pēc sidraba meža nonāk zelta mežā. Tur zaldāts akar nolauž vienu zarīnu. Laužot izceļas troksnis, un ķērnīna meitas sabīstas, bet ka nekā neredz, tad iet akar tālāku.

No zelta meža nonāk dimanta mežā, kur viss spīd un mirdz. Zaldāts tāpat nolauž dimanta koka zarīnu. Laužot izceļas troksnis, bet meitas nekā daudz nebēdā un tik iet uz priekšu.

Tur nu nāca viņām trīs velli pretī un ieveda viņas vienā gaišā pilī. Tur tika spēlēts un dancots bez sava gala, kamēr ķērnīna meitām akar noplīsa jaunās kurpes. Ka nu bija diezgan iztrakojušies, tad velli ienesa vīnu zelta biķeros. Zaldāts paņēma vienu biķeri un iebāza to ķešā. Velli nevarēja vie(n) izbrīnēties, kur tas biķeris palicis.

Ķērnīna meitām uz māju ejot, zaldāts aizsteidzās viņām priekšā, ieskrēja savā istabā, nolikās gultā un sāka krākt. Mājā pārnākot, vecākā meita priecīgi izsaucās: "Sargs nu būs pagalam."

Jaunākai meitai bija gan sarga žēl, bet neko darīt. Nu viņas likās savās gultās un sāka gulēt. Tāpat ar' zaldāts visu nakti izstaigājies, dabūja nu ?abi izgulēties.

Otrā dienā, kad visi bija izgulēšies, ķērnīc aicināja zaldātu līdz ar savārri. meitām pie sevis. Kērnīc nu Prasa zaldātam: "Vai novaktēji ?"

"Novaktēju." Nu ko tad viņas par nakti darīja?" "

"Dencoja ar vellim."

Te vecākā meita iesaucās: "Zaldāts visu nakti gulēja krākdams savā gultā, viņš tik melo."

Tad zaldāts izstāsta, ka viņš neesot vis dzēris vīnu ar miega zālēm, tīšām esot izlicies par aizmigušu un gāš meitām līdza uz meža alu.

Vecākā meita akar saka: "Tas nav tiesa."

Nu zaldāts stāsta tālāku par sidraba, zelta un dimanta mežu un par vellu pili. Tad viņš izņem&127; no ķešas sidraba, zelta un dimanta koka zarīnus, vella biķeri un uzliek tos visus ķērnīnam priekšā uz galda. Visu to redzēdamas, ķērnīna meitas vair nevar liegties.

Vecais ķērnīc atsauc mācītāju un liek viņam savas meitas nosvētīt. Jaunāko meitu nu viņš atdod zaldātam par sievu. Zaldāts tagad dzīvā laimīgs, un ka vecais ķērnīc mirst, tad paliek pats par ķērnīnu.