2. A. 306. J. Bankins "Šis un tas" II, 1875, 23.

Kādam vīram bija tādi svārki (jupķis), kad šis tos apvilka mugurā, tad viņu nemaz vairs nevarēja redzēt. Tās zemes ķēniņam bija divi meitas, kas, pa nakti apkārt staigādamas jeb vazādamās, iknaktis noplēsa pāra jaunu kurpu. Bet neviens cilvēks nevarēja zināt, kurp tās iet, kur ne. Tad šis vīrs ar saviem brīnuma svārkiem apsolījās ķēniņam meitas novaktēt, ja šis tam trīssimti rubļu maksāšot.

Vīrs, apvilcies savus brīnuma svārkus, nostājās vakara pie pils stūra un gaidīja tur meitas. Kad visi pilī bija aizmiguši, tad šās pa durvim laukā un devās prom, bet vīrs steidzās viņām no pakaļas. 'Tās nu gāja tālu, tālu un nonāca pie lielas upes, tur jau cēlājs uz tām gaidīja un pārcēla viņas pāri. Nu ceļš gāja caur lielu zelta mežu, tur vīrs nolauza zaru no koka, kā krakšķēja vien, un iebāza to savā kulē. Viena meita, to dzirdēdama, prasīja otrai: "Kas tur bija?" '

Otra atbildēja: "Laikam tur kāds putns skrien."

Caur zelta mežu izgājušiem, tiem nu bija jāiet caur sidraba mežu. Vīrs atkal nolauza zaru un iebāza savā kulē. Meitas jau runāja savā starpā, tur laikam kāds viņām nākot no pakaļas.

'Tagad viņām bija jāiet caur dimanta mežu, kur vīrs nolauza dimanta zariņu no koka. Caur dimanta mežu izgājušas, tās nonāca pie dziļas gravas, kur sānos bija liela ala. Meitas papriekšu un vīrs no pakaļas devās alā iekšā. Kādu gabaliņu pagājuši, viņi redzēja divus cilvēkus pāra zābaku dēļ kaujoties, bet tie bija tādi, kad tos uzmauca kājā, tad tikpat ātri varēja skriet kā vējš. Vīrs neredzot paņēma zābakus un steidzās meitām no pakaļas. Par kādu gabaliņu atkal ieraudzīja divus cilvēkus plēšoties pēc savādas cepures, jo kas šo cepuri uzlikās galvā, tas varēja skriet pa gaisu. Vīrs arī šo cepuri paņēma sevim.

Alā izgājuši cauri, tie nāca uz smuka klajuma, kur stāvēja skaista pils un tai pilī dzīvoja velli. Meitas iegājušas pilī, satikās ar velliem, bučojās ar tiem un tad sāka tik trakiski dancot, kamēr kurpes pagalam. Vīrs, kaktā stāvot, visu nolūkojās. Kad gaisma vairs nevarēja būt tālu, tad meitas sacīja uz velliem: "Mums tagad jāiet prom un jāsteidzas uz māju."

Vells iznesa sidraba biķeri, .lika uz galda un deva tām vīnu dzert, bet vīrs paņēma to un iebāza savā kulē. Neviens nu nezināja, kur biķeris palicis, kur ne. Tad iznesa zelta biķeri, ko arī viņš no galda tāpat noņēma. Pēdīgi iznesa dimanta bi.ķeri, kuru vīrs arī velliem noņēma un iebāza savā kulē. Kad nu vellam vairs cita trauka nebija, tad viņš iznesa mālu podu, pilnu ar vīnu. Kad vecākā meita bija podu dalikusi pie mutes un dzēra, tad vīrs dastājies sita ar to viņai pa pieri, ka tā pārplīsa. Vells nu gāja stīpu meklēt, ar ko pieri sastīpāt.

Meitas nu, viena ar sastīpātu pieri, otra gan vēl vesela, bet abas ar gluži noplīsušām kurpēm devās uz māju. Vīrs, uzmaucies ātruma zābakus, uzlicis gaisa cepuri galvā, aizsteidzās papriekšu uz māju un izstāstīja visu, ko bija redzējis un piedzīvojis.

Ķēniņš sasauca savus kalpus un gāja meitām pretī. Meitas, to ieraudzījušas, sāka bēgt, bet ķēniņš tām dzinās pakaļ, panāca viņas un noķēra. Kad viņš tām prasīja, kur bijušas, tad viņas atbildēja, nekur, bet vīrs, rādīdams savas zīmes, ko bija līdza ņēmis, kā nolauztos zariņus, paņemtos biķerus, arī uz meitas pārsisto pieri rādīdams, lika tām visu priekšā un sacīja, ka tās bijušas pie velliem pilī.

Ķēniņš sadusmojies, lika savas netiklās un neģēlās meitas pakārt un vīram izmaksāt solītos trīssimti rubļus.