4. A. 306. O. Ķiršteins K r. M i s ā. LP, III, 96. AŠ, II, 99c.

Kādam ķēniņam bijušas trīs māsas, kuŗas novalkājušas pa dienu un nakti vienu pāri apavu. Ķēniņš nemaz nevarējis tik daudz apavu piedot, tādēļ sācis māsām prasīt, kur viņas spējot tā apavas noplēst? Bet māsas neteikušas. Nu ķēniņš noteicis savam puisim, lai cieši vien apskatoties viņa māsas gan dienu, gan nakti, un lai raugot izzināt, kāpēc viņām tā apavas plīst.

Puisis bijis liels gudrinieks, viņš paslēpies aiz durvim un gaidījis ķēniņa māsas iznākam. Pa dienu nenākušas ārā, bet tikko palicis tumšs, šīs līdušas laukā. Puisis slepeni līdis pēdu no pēdas pakal. Beidzot māsas saķērušās roļsās, :egajušas mežā, pacēlušas lielu velēnu un nozudušas vienā caurumā. Puisis līdis pa caurumu pakal un panācis šīs &127;itā pasaulē, sudraba mežā. māsas gājušas čakli tālāk, bet puisis nolauzis no sudraba kokiem vienu zariņu un iebāzis aizkreklē. Māsas lūzienu sadzirdēdamas, sarāvušās: bet atpakaļ skatīties viņām nebijis brīv, tādēļ nedabūjušas arī zināt, kas tas lauzējs.

Pēc tāda brītiņa puisis ieraudzījis divus, kas pastalu dēļ kāvušies. Viņš ātri pielēcis naidniekiem klāt, atņēmis pastalas un uzāvis tās pats sev kājās. Pa to laiku māsas bijušas gabalā. Puisis nu steidzies joņiem vien pakal un panācis tās zelta mežā. Nolauzis atkal vienu zariņu no zelta kokiem un iebāzis aizkreklē.. Masas sarāvušās no lūziena, bet nedrīkstējušas atpakaļ paskatīties.

Te zelta mežā divi kavušies svārku dēļ. Puisis atņēmis svārkus, uzvilcis mugurā un tad steidzies māsām pakal, kuŗas patlaban iegājušas dimanta mežā. Viņš atkal nolauzis vienu. zariņu no dimanta kokiem un paslēpis aizkreklē. Māsas sarāvušās no lūziena, bet nedrīkstējušas atpakaļ paskatīties.

Te dimanta mežā divi kavušies cepures dēļ. Puisis atņēmis cepuri, uzlicis galvā un nu palicis neredzams. Ātri vien tas steidzies māsām pakal, kamēr panācis otrpus dimanta meža jūrmalā.

Uz jūŗas braukuši velni, laivās sasēduši. Velni piebraukuši malā un ieņēmuši māsas pie sevis laivās. Bet puisis arī ielēcis vienā laivā un braucis līdz. Neviens nespējis to saredzēt. Jūras vidū laivas sākušas grimt. Beidzot nogrimuši vienā muižā, jaukas pils priekšā. Velni ar māsām iegājuši pilī; puisis līdis pakaļ. Nu velni ar māsām sākuši zaļi dzīvot: ēduši, dzēruši, lēkuši, smējušies, skraidījuši, dejuši. Bet pils grīdās bijis neizsakāmi daudz tapiņu. Uz tapiņām māsas itin drīzi noplēsušas savas apavas. Kad apmanījušas, ka apavas pagalam, tad taisījušās uz māju. Bet velni tūlin nelaiduši: vēl pielējuši trīs kausus ar dzērieniem un pacienājuši māsas. Puisim gribējies redzēt, ko šīs tur dzeŗ ; viņš piegājis māsām klāt un drusku paliecis kausu ieslīpi, lai labāk saredzētu, kas tur iekšā. Bet to darot, kausi nokrituši māsām pie kājām, sašķīzdami drupu drupās. Un kas tas trakākais! Katrai māsai viena kausa šķērpele gadījusies pierē. Gan gribējuši izvilkt, bet nekā. Kā velk, tā sāp. Neko darīt, ar visām šķērpelēm bijis jāaiziet uz māju. Atpakaļ ejot, puisis atstājis cepuri; svārkus, pastalas tanīs pašos mežos, kur dabūjis, bet nolauztos trīs zariņus pārnesis mājā un nolicis ķēniņa pils priekšā. No rīta zariņi bijuši pārvērtušies par sudraba, zelta, dimanta zemēm. Ķēniņš brīnījies, kas tie tādi par spožumiem. Bet puisis izstāstījis, kur spožās zemes dabūjis, kur māsas apavus plēsušas. Ķēniņš nemaz negribējis ticēt; bet kad ieraudzījis māsām šķērpeles pierē, tad bijis jātic. Dusmās ķēniņš taisījies māsas bargi sodīt, bet nedabūjis: šīs ātri pamanījušas un aizbēgušas no brāļa vaiga.

Tik puisis bijis laimīgs: viņš pārvedis ķēniņam sudraba, zelta, dimanta zemes un tad dzīvojis bagātīgi, kā pats ķēniņš.