5. A. 306. 302. 566. Štrauss Ērbēģē. LP. II, 46. var. AŠ. II, 99d.

Kādam ķēniņam bijusi nekrietna meita : pa dienu un nakti tā novalkājusi vienu kārtu drēbju. Ķēniņš pavēlējis savam puisim, lai izdabūjot, kur viņa tik daudz drēbju noplēšot? Puisis palīdis zem gultas un gaidījis. Ap pusnakti atbraukuši velna sulaiņi, iecēluši ķēniņa meitu karītē un veduši projām. Bet puisis vēl laikā patapis uzlēkt karītes pakaļā un, nevienam ne redzot, ne zinot, braucis līdz. Drīzi karīte sasniegusi sudraba mežu, pēc sudraba meža nācis zelta mežs, pēc zelta meža nācis dimanta mežs. Caur dimanta mežu izbraucot, gadījusies simtu asu dziļa un simtu asu plata upe priekšā. Velna sulaiņi braukuši upei krustim pāri. Karīte gājusi kā pa ledu un nemaz negrimusi. Aiz upes vairs nebijusi tālu muiža ar staltu pili. Šīs pils priekšā karīte apstājusies. Ķēniņa meita izkāpusi un iegājusi ar visiem velna sulaiņiem pilī. Puisis nebijis muļķis: viņš slepeni ielīdis pa pils durvim un paslēpies aizdurvē, lai noklausītos, ko meita tur laba dara. Ko nu darījusi? Ēdusi, dzērusi un dzīvojusi ar velniem vienā līksmībā. Beidzot pret rīta laiku ķēniņa meita uzprasījusi vienam velnam: "Saki jel man, kur tu savu spēku esi noglabājis?"

Velns atteicis: "Aiz pils ārdurvim ir viena oliņa, šinī oliņā gu&127; mans spēks."

To dzirdēdams, puisis izlīdis klusi jo klusi ārā, iebāzis velna oliņu kabatā un paslēpies apakš karītes. Līdz ko nu ķēniņa meita iesēdusies karītē, lai brauktu uz māju, puisis ātri izlīdis no karītes apakšas un uzlēcis karītes pakaļā. Velna sulaiņi laiduši, kā skan vien, atpakaļ. Bijuši jau dziļajai upei pāri, jau iebraukuši patlaban dimanta zemē, te puisis pamanījis brīnumus. Dimanta zeme nākusi karītei līdz. Iebraukuši zelta zemē: tāpat. Iebraukuši sudraba zemē : tāpat. Mājā ķēniņa meita izkāpusi no karītes un iegājusi iekšā, bet velna sulaiņi, karīti apkārt griežot, pamanījuši, ka sudraba, zelta un dimanta zemes pārnākušas ķēniņa pagalmā. Viņi tūdaļ gribējuši spožās zemes atpakaļ vest, bet nebijis spēka, Beidzot tie apmanījuši, ka puisis paslēpies aiz karītes. Nu gribējuši nabadziņu ņemt uz nagu. Bet puisis pagrābis velna oliņu i:n sviedis to, pretim turēdamies, velna sulaiņiem acīs. Oliņa sašķīdusi lupatās un šie visi pusdzīvi aizlaidušies, izsaukdamies : "Ak, tu rezgalis, atņēma mums spēku, nolaupīja dzīvību!"

Otrā rītā ķēniņš ieraudzījis spožas zemes savā pagalmā. Viņš prasījis puisim, kur tās gadījušās? Puisis izstāstījis gala no gala, ko pieredzējis, ko piedzīvojis. Ķēniņš, to visu dzirdēdams, ļoti piktojies &127;par savu meitu, bet puisis teicis: "Kas bijis, bijis -- lai paliek! Bet to varu apgalvot: velna sulaiņi vairs pakaļ nebrauks, jo atņēmu viņu kungam un viņiem pašiem spēku, sasizdams velna oliņu. Tādēļ ņem tu, ķēniņ, tās spožās zemes un atdodi man savu meitu par sievu."

Bet ķēniņš nedevis puisim savu meitu. Puisis bēdīgs aizgājis projām un blandījies pa pasauli. Beidzot tas iekūlies vienā mežā, kur ieraudzījis ābeli ar lieliem sarkaniem āboliem. Viņš norāvis vienu ābolu un apēdis. Bet to darot, tam gadījušies pierē lieli ragi. Neko darīt, gājis ar visiem ragiem uz priekšu. Otrā meža malā ieraudzījis atkal ābeli ar maziem, maziem, āboltēniem. Sācis mazos āboltēnus ēst. Bet tavi brīnumi! Līdz ko vienu apēdis, ragi nozuduši.

"Pag,- pag," puisis domājis, "nu man amats rokā. Tev es atdomu tik spožas zemes un tu nevari ne savu meitu man dot, to redzēsim."

Knaši vien puisis salasījis lielos ābolus un mazos ābolus un aizsteidzies pie ķēniņa.

Ķēniņš tūdaļ uzprasījis, kas tie par skaistiem āboliem esot'? Puisis teicis: "Ēd vien, tad redzēsi, kas tie tādi par āboliem!" Ķēniņš gan paņēmis ābolus, bet pats tos neēdis, ienesis tos

savai meitai. Tā apēdusi ābolus un tūlin tai lieli ragi gadījušies pierē. Ķēniņš sasaucis. visādus gudriniekus, lai ragus noņemtu, bet neviens nemācējis. Beidzot piedāvājies puisis par noņēmēju, ja tik apsoloties ķēniņa meitu viņam par sievu atdot. Neko darīt, bijis jāapsolās. Puisis iedevis meitai mazos āboltēnus, un re, šai ragi nozuduši. Nu nosvinējuši kāzas un viss bijis labi.