6. A. 306. Gothardts Kr. Vircavā. LP, III, 27. AŠ, II, 99e.

Reiz dzīvojis ķēniņš. Tam bijusi daiļa meita. Bet meita bez tēva ziņas dzīvojis ar velnu sabiedrībā. Tēvs ilgu laiku nekā nemanījis, bet reiz tas sācis par to brīnīties, kāpēc meitai tikdaudz apavu plīst? Sācis meitu cietāki turēt, labāki uzlūkot, bet nekā nelīdzējis, nevarējis un nevarējis noķert, kur šī vazājusies. Vakaros veselām kurpēm aizvilkusies, no rītiem caurām kurpēm pārvādžojusi. Kur pa nakti blandījusies, to neviens nespējis noskatīties.

Beidzot ķēniņš apsolījis tam pusvalsti atdot, kas pateikšot, kur viņa meita mēdz vazāties. Un re, drīzi atgadījies jauns puisis, kas apņēmies to izdarīt. Puisim bijuši no tēvu tēva tādi svārki, kuŗi, tiklīdz mugurā uzvilkti, padarījuši puisi par neieraugāmu.

Nākošā naktī ķēniņa meita atkal apvilkusi jaunas kurpes un aizgājusi. Puisis aprāvis savus svārkus un steidzies meitai pakaļ. Šī nekā nezinājusi, ka tai kāds paka&127; iet. Un tā gājusi lielu laiku, kamēr beidzot tā sasniegusi sudraba mežu. Izgājusi sudraba mežam cauri, nācis zelta mežs. Izgājusi zelta mežam cauri, gadījusies skaista pils. Gājusi pilī iekšā, puisis pakaļ. Nu te nu bijis gan ko redzēt! Bijuši velni kādi nekādi, gadījušās meitas visuvisādas, slaikas, īsas, jaunas, vecīgas. Velni dējuši, lēkājuši ar meitām neapdomīgā trakumā. Puisis ielīdis kaktā un noskatījies, noklausījies itin visu; neviens nevarējis to ieraudzīt. Pret rīta laiku meitām kurpes gadījušās pušu. Velnu saimnieks atlaidis visas uz māju, pieteikdams, lai citunakt nākot uz viņa kāzām, būšot ķēniņa meitu precēt. To dzirdēdams, puisis palocījis galvu, nodomādams: "Vai tur nav briesmas? Tāds velns precēs mana ķēniņa meitu. Pag, pag, rītu jārauga precības izjaukt!"

Pret gaismu ķēniņa meita pārradusies un, zināms, puisis ar. Ķēniņš nu prasījis puisim: "Nu, kas bija ?"

Kas tad nu bija? Taisies, ķēniņ, tik citunakt savai meitai uz " "

kāzām. Velns to jau noprecējis.

Vai tu traks! Izstāsti man skaidrāk." "

Puisis nu izstāstījis visu smalki un apņēmies velna precības izjaukt. Otrā naktī meita posusies laiku jo laiku un gājusi divreiz ātrāk nekā vakar, bet puisis sekojis soli uz soli pakaļ. Drīzi sasnieguši sudraba mežu. Te, kas tas? Mežs uz reizi nožvākstējis. Puisis pacēlis acis; ak tu manu dieniņu! Nākuši velni, nākušas meitas baru bariem šai pretim. Meitas paņēmušas velna saimnieka līgavu uz rokām un nesušas nešus uz pili. Patlaban izgājuši jau sudraba mežam cauri, te pašā malā puisis braikt! nolauzis vienam kokam sudrabā zaru. Šie visi tūlin paskatījušies atpakaļ, kas tur noticis, bet nevarējuši ne puiša, ne zara ieraudzīt. Nu gājuši zelta mežam cauri; te pašā malā puisis atkal braikt! nolauzis vienam kokam zelta zaru. Šie gan skatījušies atpakaļ; bet nevarējuši nekā ieraudzīt. Iegājuši pilī un sākuši zaļi dzīvot. Pašā istabas vidū nolikuši lielu mucu ar dzeŗamo. Katrs nācis pa kārtai klāt, iesmēlis dzeŗamo no mucas mazā kausiņā un dzēris. Beidzot ir ķēniņa meita nākusi dzert; bet puisis gribējis ar sudraba zaru meitai izsist kausiņu no rokām, lai tā nedabūtu dzert. Viņš sitis, bet zars ķēris galvu meitai un galva novēlusies tai no rumpja. Puisis paķēris galvu, pielicis pie rumpja, piesējis, piestiprinājis, kā nu varējis lai nekristu nost un tad stiepis meitu uz māju. Viss tas noticis tik ātri, ka velni nedabūjuši ne apskatīties,

kur meita palikusi, jo līdz ko puisis ar zaru iesitis, meita palikusi par neieraugāmu.

Mājā puisis novilcis savus svārkus un meita, kā arī viņš pats, tūlin palikuši ieraugāmi. Vecais ķēniņš ienācis pie puiša un uzmetis acis uz nomirušo meitu. Viņš sācis vaimanāt, bet puisis teicis: "Pag, pag, būs labi. Paraudzīsim tik, kas meitai galvā atronas."

Atņēmuši galvu nost un paraudzījuši. Te, žvikt! čūska no galvas ārā, un tam zelta zaram virsū, ko puisis zelta mežā bija nolauzis. Čūska gribējusi zaru aprīt, bet puisis rāvis &127;aru nost un it kā par laimi zara gals piesities pie meitas galvas. Acumirklī galva pievēlusies pie rumpja un meita uzcēlusies sveika, vesela. Tagad tā bijusi tik kaunīga, tik pilna nevainības, kā zelts. Puisis pielaidis čūskai uguni klāt un to sadedzinājis.

To visu redzēdams, vecais ķēniņš apkampis puisi un teicis: "Tu viņu izpestīji, tev lai viņa pieder! No šīs dienas tu esi mans znots!"