7. A. 306. R. Vulfs Ūziņos. LP, III, 52. AŠ, II, 99f.

Kāds puisis reiz gājis pa pasauli un uzkūlies uz tāda krustceļa, kur stāvēja rakstīts: "Pa labo roku laimes ceļš, pa kreisu nelaimes !"

Puisis domājis: "Iešu pa nelaimes ceļu, lai redzu, vai tad nelaime nemaz nav pārspējama."

Viņš ilgu laiku gājis un nesaticis ne tādu nelaimi, ne šādu ; beidzot ieticis dziļā ielejā un ieraudzījis divus plūcamies. "Kādēļ plūkties?" puisis uzprasījis.

"Ja, mums jāplūcas visu mūžu tēva mantības dēļ, ja neviena negadās, kas mūs izšķirtu."

Nu tu brīnumi! Kāda tā mantība ir?" "

"Te viņa ir: cepure, kuŗu galvā uzlikdams, paliec par neredzamu, bozīte, kuŗa aiznes tevi visur, uz kurieni tik vēlies, un maciņš, kuŗā viss pasaules zelts saiet."

To dzirdēdams, puisis izspriedis īsi: viņš paņēmis maciņu, bozīti, uzlicis cepuri un iesaucies: "Nesi, bozīte, mani uz to ķēniņa pili, kur daiļas princeses!"

Bozīte acumirklī aiznesusi puisi uz skaistu ķēniņa pili; bet abi plūcējies mierīgi aizgājuši savu ceļu, puisim patencinādami; ka nu vairs nav jāplūcas."

Pils pagalam puisis paslēpis cepuri un bozīti aiz svārkiem. Ķēniņš iznācis un prasīja: "Ko tu meklē?" "Darbu meklēju!" puisis atbildējis.

"Man ir gan darbs, bet tas būs tev par grūtu." "Dod tik šurp, no gŗūtuma nebaidos."

"Labi! [Tad tev būs jāsargā mana meita.]"

Nākošā naktī puisis paņēmis savu cepuri, maciņu, bozīti un iegājis tai istabā, kur meita mitusi. Meita puisi neredzējusi, jo viņam bijusi tā cepure galvā.

Līdz pusnaktij nekas, meita mierīgi gulējusi. Bet pašā pusnaktī tā piepēži uzšāvusies un atvērusi logu. Drīzi pa logu ielaidies ugunīgs zvērs un nogāzies pie viņas kājām. No ugunīgā zvēra beidzot izlēcis velns, tik lunkans un glaims, kā brīnumi. Velns paķēris ķēniņa meitu un aiznesis pa mežu mežiem. Bet puisis ātri saķēris savu bozīti uzsaukdams: "Nes, bozīte, mani velnam pakaļ!"

Acumirklī puisis tai pili klāt, kur velns ar meitu aizskrējuši. Velns dancinājis meitu ilgu laiku pa pils istabām un nemaz nezinājis, ka neredzamais puisis visu noskatās. Beidzot vedis meitu savā mantas istabā. Tur bijis tikdaudz zelta, ka bail. Velns rādījis to meitai sacīdams: "Tas viss tev piederētu, ja tu man par līgavu solies!"

"Lai, lai," meita atbildējusi, "rītdien es vēl apdomāšos." "Labi!" velns atteicis, "pagalmā pie vārtiem ir mazs kaula kociņš. Paņem to pēcāk līdz un dod man rītdien ar kaula kociņu ziņu! Ja esi apdomājusies pie manim nākt, tad piesit trīs reizes ar kociņa rezgali -- būšu tūlin klāt par precinieku. Ja nē, tad piesit trīs reizes ar kociņa tievgali --- būšu tūlin klāt par velnu."

To sacījis, velns paķēris meitu un izdancinājis ārā no tās istabas. Bet puisis izvilcis savu maciņu un nočukstējis: "Viss velna zelts lai manā maciņā un velna kaula kociņš maciņa virsgalā!"

Tūlin viss zelts iesprucis maciņā un kociņš nokritis virsgalā. Pret rīta laiku velns pārnesis meitu atpakaļ un nolicis to viņas istabā bet puisis nolicies mierīgi gulēt.

No rīta ķēniņš, puisi ieraudzījis, brīnījies: "Līdz šim visi sargi no rīta bija nokauti, kā tad tu paliki dzīvs?"

Puisis izstāstījis ķēniņam, ko piedzīvojis, un lūdzis, lai sasaucot visus kaŗa vīrus viņam palīgā. Labi. Nu piesitis ar kaula kociņa rezgali trīs, reizes. Velns acumirklī bijis klāt par precinieku. Bet puisis ar kaŗa vīriem brukuši preciniekam virsū un to nonāvējuši. Mirdams velns tik iesaucies: "Skāde, ka neatnācu par velnu, tad būtu norāvis jums visiem ādu!"

Ķēniņš nu bijis priecīgs bez gala par manīgo puisi. Viņš atsaucis mācītāju, licis savu meitu apsvētīt un tad pavēlējis to salaulāt ar puisi.

Pēc kāzām tas izbēris savu maciņu un uztaisījis no tā zelta sev zelta pili. Abi jaunie ļaudis dzīvojuši greznajā pilī laimīgas dienas.