8. A. 306. E. Birznieks no B. Treiberģes Dzirciemā, Jkr. III, 38. 1. p. 14. LP. V II, I, 607, l. p. 1.

Mātes citi dēli izmācās visādus amatus, tikai jaunākais negrib no amata nekā ne dzirdēt: "Kad es nevaru izmācīties par ķēniņu, tad es labāki eju ganīt aitas!" Māte ar viņu nekā nevar izdarīt un raida to aitas ganīt.

Turpat ķēniņam ir skaista, jauna meita, skuķe kā rožu pumpurs. Viņa katru dienu ap pusdienas laiku pazūd; neviens nezin, ne redz, ne arī mana, kur viņa palikusi. Ķēniņš apsola tam savu vienīgo meitu, kā arī visu valsti, kas viņam varētu pateikt, kur viņa meita katru pusdienu paliek.

Gan pieteicas visvisādi apsargāt un uzskatīties ķēniņa meitu, bet nevienam neizdodas izzināt, kur viņa paliek. Tikko pusdiena klāt, tad viņa turpat acu priekšā pazūd un vēlāki turpat ierodas.

Kādu dienu aitu gans gana atkal savas aitas un stabulē, ka plīst vien, kad pie viņa atnāk vecs vīriņš un saka: "Aizej pret pusdienu kalna galā, pie rožu krūma, tur ir liels akmens, skaties vienmēr uz to, tad tu ko redzēsi!"

Vecais vīriņš aiziet atkal projām. Aitu gans sadzen aitas vairāk vienkopus un poš augšā; pašā kalna galā. Kā jau viņam teikts, viņš tur atrod rožu krūmu un akmeni. Ganelis aizlīž aiz rožu krūma un itin cieši skatās uz akmeni. Pret pusdienu viņš redz, ka pie akmeņa atgadās jauna, skaista meita, pacel akmeni un palīž tur apakšā. Pēc varbūt stundas laika akmens atkal paceļas, meita iznāk ārā, noliek akmeni atkal, kā bijis, un pazūd. Ganelis izskatās, izdomājas: "Diezin, kas tā varētu būt?" un iet atkal pie savām aitām.

Otrā dienā pret pusdienu viņš iet atkal kalna galā un paslēpjas rožu krūmā. Ap pusdienu ierodas atkal pie akmeņa skaistā sieviete, pacel akmeni un zem tā pazūd. Gans brītiņu nogaida un tad dod pakal. Akmeni viņš tāpat uzvel, kā bijis, un tad iet pa jauku celiņu uz priekšu. Celiņa katrā pusē aug ļoti skaisti koki sudraba, zelta un dimanta lapām. Aitu gans tikai iet arvienu, gar malām slapstīdamies, skaistai sievietei pakaļ, kamēr viņa nonāk pie lielas pļavas, kur ziedēja tik spožas puķītes kā pie debešim zvaigznes. Aitu gans noslēpjas turpat pļavmalā starp sudraba kokiem un gaida, ko šī darīs? 'Tik ko skaistā meita ieiet pļavā, nāk no otras puses vairāk tādas pašas skaistas meitas viņai pretī un dod labdienu: "Labdien, ķēniņa meita, vai tikai tev kāds nenāca no pakaļas?"

Skaistā meita, kuŗa bija ķēniņa meita, atskatās atpakaļ un tad drošina: "Nebīstaties vis, māsiņas, mēs vēl ilgi dzīvosim kopā. Lai gan tēvs apsolījis mani tam atdot par sievu, kas viņam pateiks, kur es katru pusdienu palieku, tomēr no visa pulka mani neviens nevar novaktēt."

"Piesargies, piesargies, ja gribi palikt mūsu sadraudzībā!" Visas saķērušās aiziet pļavas

vidū un pin no zvaigžņu puķēm vaiņagus. Ko viņas tur runāja, sudraba krūmos

Paslēpies gans uzvarēja sadzirdēt. Pēc brīža visas atkal piecēlās, citas ar vaiņagiem aizgāja pār pļavu projām, princese viena pati gāja pa celiņu līdz akmenim,

pacēla to, izlīda ārā un pazuda.

Aitu gans nogaidīja, kamēr viss apklusa, tad nolauza no katra koka pa zariņam, no sudraba, zelta un dimanta kokiem, un gāja pa akmeņa caurumu ārā. Vakarā viņš pārdzina aitas mājā un stāstīja, ka nu vis vairs aitas neganīšot, esot izmācījies par ķēniņu. Visi viņam smējās, domāja, ka viņš muļķa prātā. Bet otrā rītā šis tikai agri, agri prom pie ķēniņa: "Vai jūs dosit man savu princesi par sievu, kad es jums pateikšu, kur viņa katru pusdienu paliek?" aitu gans prasa ķēniņam.

Ko solīju, to izpildīšu!" ķēniņš viņam atteica, "bet kad nu tikai patiesi zini?"

Atsauc princesi. Aitu gans viņai prasa: "Vai tu pusdienā mani arī neņemsi līdzi uz kalna pļavu?"

Princese nosarkst: "Uz kādu kalna pļavu.'"

"Uz to kalna pļavu, kur aug skaistas zvaigžņu puķītes, no kurām daiļās jaunavas pin vaiņagus, kur &127;;ar ceļmalu aug dimanta, zelta un sudraba koki."

Aitu gans izvelk no kules nolauztos zariņus un tura tos viņai priekš acim. Princese sāk raudāt, aitu gans ir atklājis viņas noslēpumu, nu viņa vairs nevar tikt atpakaļ pie savām kalna pļavas māsām. Princesei bija jāaiziet pie aitu gana.

Piezīme. Gluži tādu pašu pasaku ir uzrakstījusi M. Zvirgzdiņa Latgalē, B. Spūļa krājumā. P. Š.