9. A. 306. Āboliņš Rūjienā Brīvzemnieka kr, LP, VII, 1, 613. l. p.

Kādam ķēniņam bija divpadsmit princeses. Tās noplēsa katru nakti pairu zābaku -- neviens nezināja, kā un kur? Tad ķēniņš apsolīja tam vienu princesi, kas pa trim naktim novaktēšot, kur viņas zābakus noplēš; bet ja nenovoktēšot, tad pašu sargu nošaušot.

Nu nāca gan augsti kungi, gan ķēniņu dēli, bet nevarēja novaktēt - tos nošāva.

Pēdīgi saņēmās vecs zaldāts vaktēt. Saņēmās gan, bet pēcāk metās tažu vīram bail: kad nenovaktē, ko tad? Nošaus tāpat kā pirmos. Viņš to iedomājoties, bija gauži noskumis. Te pa ielu iedams, sastapa vecu veci; tas prasīja: "Kādēļ tik bēdīgs?`

Zaldāts izstāstīja savas bēdas: tā un tā. Tad vecītis iedeva viņam šineli un sacīja: "Ja tu ar to apsegsies, tad tevi neredzēs. Un to dzērienu, ko tev dos, izlej aizskapā, jo tur būs miega zāles klāt, bet to maizi apēd."

Labi. Pirmo nakti zaldāts iegulās gultā, apsedzās ar šineli, gulēja, kā kŗāca vien. Princeses uzcēlās, piegāja pie zaldāta, un kad redzēja, ka apgulies, tad vecākā princese paņēma spieķi, piesita pie savas gultas. Gulta nogāja citā vidā un tur atvērās lūka pa kuŗu visas princeses iegāja iekšā. Zaldāts apvilka šineli, gāja neredzams pakaļ. Gāja - tur atvērās tā kā otra pasaule: bij ļoti jauki koki. Zaldāts paņēma no kokiem dažus zarus Līdz par pierādījumu, ka tur un tur bijis. Nu, un tad viņš redzēja apaļu galdu. bagāti apkŗautu. Gar galdu sēdēja divpadsmit prinči.. Princeses piegāja katra pie sava prinča, ēda un dzēŗa; bet zaldāts dzērienu lēja aizskapā, maizi vien ēda.

Beiguši ēst, visi gāja pie viena ezera, tur laivinieki viņas pārcēla un zaldātu neredzamu pārcēla līdz. Otrā malā iegāja kādā krogū, kur dancoja un dzēra, kamēr zābaki bija beigti. Beidzot dzēra no sudraba biķeŗa; zaldāts arī saņēma biķeri, izdzēra un aiznesa līdzi. Tad atkal pārcēlās pa ezeru un nogāja pie apaļā galda. Kamēr viņi tur bučojās, tikmēr zaldāts iegāja savā gultā. Princeses arī drīz atnāca, un apskatījušās, vai zaldāts gul, likās mierīgi savās gultās gulēt.

Tā zaldāts novaktēja princeses visas trīs naktis. Otrā naktī paņēma zelta un trešā dimanta biķeri līdz. Kad nu bija beidzis vaktēt, stāstīja ķēniņam, ko redzējis. Ķēniņš neticēja; bet pēdīgi nekas nelīdzēja, princeses pašas izstāstīja, vēl piebilzdamas, lai novaktējot vēl trīs naktis, tad pils priekšā uznākšot otra pils. Tā pils esot nogrimusi, un divpadsmit prinči velna apsēsti; ja to darīšot, tad prinči būšot vaļā.

Viss arī tā notika un nu zaldātam pienācās viena princese; bet viņš neņēma princesi, labāk ņēma žēlastības maizi no ķēniņa.