10. A. 306. J. Kupčus Švitenē. LP, IV, 61. AŠ, II, 99b.

Vienam ķēniņam bijušas trīs meitas. Tās katru nakti noplēsušas vienu pāri apavu un vienu kārtu drēbju. Ķēniņš brīnojies par to un licis pavāram meitas par nakti uzskatīties. Bet meitas iedevušas pavāram miega zāles; tas aizmidzies un nedabūjis redzēt, kur šīs maisās.

Nu ķēniņš licis savam sulainim meitas uzskatīties. Arī tam meitas iedevušas miega zāles; bet sulainis nedzēris -- aizlējis aizkaklē un izlicies, it kā gulētu.

Te ap pašu pusnakti atbraukuši velni, iesēdinājuši meitas karītē un aizveduši. Bet sulainis nemanot dabūjis karītes pakaļā uztupties un braucis līdz.. Velni braukuši caur savu ābeļu dārzu. Sulainis norāvis vienu zelta ābolu tanī dārzā. Beidzot velni pieturējuši pie nogrimušas pils, ieveduši meitas iekšā un dzīvojuši zaļi. Gaismiņā, tad veduši atkal meitas atpakaļ. Sulainis atkal tāpat pārbraucis līdz un no rīta izstāstījis ķēniņam, ko pieredzējis.

Bet nu velnam izgājis plāni. Tādēļ ka sulainis bija dabūjis visu redzēt un ķēniņam izstāstīt, pils ieeja aizbrukusi un visi velni apakšā nomiruši bada nāvē.