11. A. 306. :A. Briedis Ērgļos, Zin, Kom. kr. LP, VII, I. 613. 1. p. 3.

Vienam ķēniņam bijušas trīs meitas; tās iknaktis noplēsušas septiņi pāri zābaku. Ķēniņam bijis liels brīnums - pavēlējis vienam vecītim, lai meitas vaktē.

Vecītis iegājis naktī meitu guļamā istabā un lūdzies, lai atļaujot šim te pa nakti pārgulēt. Labi. Bet meitas devušas vecītim dzert miega zāles. Vecītis nedzēris, slepeni nolējis zemē. Tad pataisījušas vecītim vietu, tas apgulies. Gulējis, gulējis - ar miegu neielaidies, dzīvojis nomodā. Bet vecītim piegājis otrs vecītis un iedevis tādu micīti: kad uzliek galvā, paliek neredzams.

Pienākusi pusnakts. Meitas piecēlušās, piegājušas pie vecīša un stipri dūrušas ar adatām papēdī, vai aizmidzis : "Vecīšam gan gauži sāpējis, bet cietis, cik varēdams. Meitas domājušas, ka tas patiesi aizmidzis un izgājušas laukā. Tad vecītis piecēlies, uzlicies micīti un gājis pakaļ.

Meitas piegājušas pie jūrmalas, tur stāvējusi laiva un laivā sēdējuši melni kungi. Meitas iesēdušās laivā, vecītis uzsēdies uz laivas malas un nu braukuši. Aizbraukuši uz vienu salu; izkāpuši malā un sākuši stipri dancot. Izdancojušies, pēc griezušies atpakaļ laivā. Tad velni airēdami runājuši : "Kur tā laiva tik smaga? Tā kā kāds kristīgs cilvēks būtu laivā?"

Piebraukuši otrā jūrmalā, izlaiduši meitas un tās veicīgi, veicīgi atkal uz pili.

Rītā vecītis stāstījis ķēniņam, ka meitas pa naktim ejot uz jūŗas salu ar velniem dancot. Ķēniņš sadusmojies, pavēlējis meitas pakārt.