1. A. 306. Salacas apkaimē. LP, V, 1, 39.

Kādam saimniekam divas meitas ; bet abas nekrietnas : viņas daudzreiz uz tēva bišu koka kopā jājušas spīganās. Māju puisis apmanījis jau agrāk, kas šīm par nelaimi, bet neko citiem nesacījis. Te vienu sestdienu - tas bijis tā agrā pavasarī - puisis nodzirdējis, ka šīs atkal nākamu nakti ar tēva bišu koku izbraukšoties mazu lietu uz tālo Vāczemi.

Puisis nodomājis: "I! tad man arī tiktu vienreiz Vaczemē nokļūt! Pag! ielīdīšu bišu kokā jau laikāki, saliekšos, kā varēdams, kas, jupis, tumšā naktī mani tur uzodīs.

Labi. Kamēr meitas pirtī peŗas, šis jau bišu kokā. Te naktī, kad mājinieki noguluši, abas spīganas klāt, apgāž bišu koku plaudeniski, uzsēžas jātniski virsū, nomurmina dažus vārdus un re, bišu koks aiziet pa gaisu kā putns. Jāj, jāj - puisis apklausās, vai tā jūŗa vai, kas tur šņāc? Pabāž drusku galvu -- ir jūŗa liela plaša jūŗa.

Beidzot viņpus jūŗas bišu strops apstājas un nu bija Vāczeme klāt. Spīganas nokāpj zemē, ieveļ bišu koku ziedu krūmā apslēpt un pašas aiziet roku rokā ar Vāczemes kungiem. Kungi brīnum smalki ģērbušies, bet šīm arī tagad labākas drēbes gadījušās, spīd vien. Bet tur Vāczemē bijusi pavisam citāda pasaule : visi koki balti ziedējuši, kamēr mājā vēl ne labi lapas neplaukušas. Puisis ziedu krūmā nolauzis dažus ziedus un tūlin atkal līdis stropā atpakaļ. Ne visai ilgi vairs - spīganas arī klāt, izved no krūma bišu koku, uzsēžas jātniski, nomurmina dažus vārdus un brauc mājā.

Bet uz jūŗas vecākā māsa ieteikusies: "Nevar saprast, kādēļ šoreiz mūsu zirgs tik gausi skrien? Vai zini ko? Sviedīsim viņu labāk jūŗā! Man bail, ka nepārbraucam par vēlu un tad to kaunu, mājinieki apmanīs, ka esam spīganas."

"Ne, māsiņ," otra atteikusi, "nesviedīsim vis. Tas mūsu tēva vecais zirdziņš; cik reizu neesam jājušas ar viņu."

Nu manis pēc! Bet ja pārskriesim par vēlu, tad zini gan!" "

"Nebūs vēlu, nebūs!" jaunākā māsa apmierinājusi un tā tad nesviedušas bišu koku jūŗā; citādi puisis pagalam būtu bijis, kā ja. Īsi priekš gaismas pārkļuvušas tā līdz ar nagiem mājā un tūlin līdušas gulēt.

No rīta puisis pirmais modinājis spīganas prasīdams: "Kur jūs izgājušo nakti bijāt?"

"Nekur nebijām!"

"Ak tā! vēl liegties. Jūs esat spīganas, ače, kur ziedi Vāczemē rauti, vai vēl taisnosities?"

Meitas neatteikušas vairs ne ja, ne nē; bet kad puisis aizgājis, vecākā māsa rājusi jaunāko: "Ko teicu? Es jau gribēju bišu koku jūŗā mest. Tu ne un ne: re nu tev aplam gods - visi mājinieki rādīs ar pirkstu un saukās par spīganām."