3. A. 306. Kārlis Bramanis Rīgas apg. LP, V, 1, 14.

Svētku vakarā saimniece ar meitu, pirtī iedamas, pasaukušas puisi pie vakara. Puisis pārklausījies un domājis: saimniece saukusi pirtī ko palīdzēt. Iegājis pirts namiņā, apstājies un dzirdējis: šīs abas pirtī runā par resno bišu koku, ar kuru būšot šovakar uz elli skriet.

"Kuš!" puisim iesities prātā, "ielīdīšu bišu kokā pirmais un nesacīšu nekā."

Labi. Te tādā nokrēslā šīs, vadzi, nāks no pirts tīri plikas ar pirts slotām rokā un nosēdīsies uz bišu koka. Tūlin arī strops paceļas gaisā un prom ar visiem trim uz elli. Iet tur ellē lēkušas un dzīvojušas, ka put vien. Tomēr puisis pa to laiku atkal nolauzis ābolu dārzā ābeļu zaru ar visiem ziediem un paslēpis pie sevis stropā.

Pret rīta laiku šīs atkal tāpat pārlaidušās mājā un gājušas gulēt. Bet dienu puisis stāstījis citiem, ko naktī izdarījis; rādījis arī ābeļu zaru ar ziediem. Te neviļot saimniece ar savu meitu ieraudzījušas ābeļu ziedus. Tūlin abas iekliegušās vien un acumirklī nomirušas.