4. A. 306. Māturu Atis Švitenē. LP, VII, I, 609. 1. p. 2.

Leišos dzīvojušas trīs raganas. Nedēļu priekš Jāņu vakara tā viena teikusi : "Māsiņas, kur mēs ņemsim bišu stropu, ko uz jūŗu laisties?"

"Kaimiņu dārzā ir jauns jauks strops, ar to varam laisties." Puisis, to noklausījies, Jāņu vakarā jau pirmais ielīdis stropā. Šīs laidušās - strops skrējis kā auka; bet abas jaunās raganas tomēr vēl brīnījušās :"Diezin, kāpēc mums neiet tik aši kā izgājušo gadu?"

Nobraukušas pie jūŗas, raganas nokāpušas no stropa, gājušas gar jūŗas malu zāles plūkt, tā savādi murminādamas. Kad pagājušas tālāk puisis arī saplūcis zāles un puķes.

Kad mājā pārbraukuši, puisis slepeni klausījies ārpusē pie loga, ko jaunās raganas mātei teikšot. Teikušas: "Māt, mēs jau esam mājā, kur tu tik ilgi biji?"

Vecene atteikusi: "Gāju uz citām mājām atburt svētību." Raganas aizgājušas gulēt. Bet puisis aizsteidzies pie tiesas kunga, rādījis plūktās zāles un izstāstījis visu, ko pieredzējis. Tiesnesis licis citām saimniecēm atburto svētību atburt atpakaļ un tad visas trīs raganas sadedzinājis.