5. A. 306. K. Žiema Ozolniekos pie Jelgavas. LP, III, 14.

Kādam saimniekam bijusi jauna sieva; tā dzīvojusi ar raganām biedrībā. Naktīs tā izgājusi priekšnamā, iedzērusi zāles un tad teikusi: "Nekur piedurties, nekur aizķerties!"

Pēc tam izskrējusi pa skursteni laukā. Saimnieks nevarējis izzināt, uz kurieni saimniece iet. Reiz tas pieteicis puisim. lai raugot slepus noskatīties, kur saimniecei jāiet. Puisis, visu noskatījies, iedzēris arī tās zāles un teicis raganas vārdus otrādi: "Visur piedurties, visur aizķerties!"

Tūlīt tas izrauts pa skursteni laukā un skrējis kā viesulis pa meža galotnēm, kamēr tad&127; ielaidies kādā pilī un nosēdies pie krāsns. Tur nu redzējis, ka saimniece ar citām raganām ēdusi un dzērusi. Bet puisim arī iegribējies ēst, viņš iesaucies: "Vai Dieviņ, man nemaz nedod!"

To teicot, pils nozudusi un viņš atradies mežā pie apses. Nogaidījis gaismu un tad gājis uz māju. Pagājusi pilna nedēla, kamēr ticis mājā. Kad saimniekam izstāstījis, ko visu redzējis, ko piedzīvojis, tad saimnieks dusmās aizdzinis savu saimnieci, raganu, un apprecējis citu sievu.