6. A. 306. M. Šiliņa Vīkselniekos, A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 1, 21.

Pie viena kurpnieka dikti miegains puika bijis mācībā, nevienu rītu nevarējis laikā pie darba būt. Kurpnieks gan rājis, gan pēris - nelīdzējis. Beidzot nabadziņš saņēmies un vakaros gājis ar visām drānām gulēt, lai, tikko pamodies, skrietu pie darba; bet tas arī neko nav līdzējis - kā nācis tā nācis par sebu un pēriens atkal.

"Neko darīt!" viņš domājis, "tagad apgulšos itin slepus apakš meistara gultas, tad dzirdēšu, kad tas celsies un būšu laikā." Labi. Vakarā kurpnieks ar kurpnieci jau bijuši apgulušies, šis

klusām ielīdis pakal un apgulies pagultē ar visām drānām. Bet tavu brīnumu! Puika apskatīsies - kurpniece arī guļ ar visām drānām. Pabrīnījies savā prātā un licies gaŗšļauku. Patlaban gribējis aizmigties, te ienācis lielu lielais vīrs, saņēmis kurpnieci pa muguru un iznesis namā (kukņā). Puika lēnītiņām pakaļ. Izgājis, redzējis, kurpniece iesaukusies: "Nepiesit!" un tad izskrējusi ar lielo vīru pa skursteni laukā un prom pa gaisu. Nu puika iedomājies: "Kaut es jel arī varētu tā aizskriet!`'

Te tūlīt gadījies otrs tāds vīrs, paņēmis puiku pa muguru un pa skursteni ārā. Bet par nelaimi puika ieminējies to vārdu otrādi - teicis: "Piesit!" Nav labi noklausījies, kā kurpniece teikusi.

Un lūk, tā nieka vārdiņa pēc lielais vīrs gan gājis ar puiku ir pa skursteni ārā; bet

visur puikam ķēries, visur brāzies, skursteņa jumtiņu vēl nogāzis. Gandrīz domājis, gals būšot klāt, kad tā visur viņu dauzīs.

Tomēr dzīvs palicis gan - tik traki nebijis. Un tā nu velns - tas bijis tas lielais vīrs - kā

vējš nesis šo pa gaisu un ieskrējis lielā, lielā mājā. Tur muzikanti spēlējuši un velni par kādiem nekādiem ļaudim dancojuši, lai izput. Puika nostājies pie durvim, skatījies - ieraudzījis arī kurpnieci ar citiem lecam. Te viens pienācis klāt: ko viņš te darot?

Ko daru? Vai tu neredzi, ko es daru?" puika atbildējis, "

,skatos, kā mana meistariene danco!" un tā vairāk neko.

Kad izdancojušies, tad visi viesi lūgti uz maltīti. Puika paņēmis vienu desu, gabalu baltas maizes un nosēdies atkal pie durvim. Desu un baltu maizi nav vis ēdis, iebāzis kabatā. 'Te atkal viens pienācis klāt vaicādams: "Puika, ko tu te dari pa ridām? Vai tu nepierakstīsies?"

Atteicis: "Kālab es lai pierakstos? Gan jau mana meisteriene zinās, ka es te esmu."

Pēc maltītes visi viesi posušies uz māju. Nu puikam palicis bail, nezinājis, kā projām tikt. Gājis meisterienei prasīt: "Kā. nu mēs mājā tiksim?"

Tā atteikusi: "Tāpat kā atnācām!"

Un patiesi! Lielais vīrs atkal paņēmis meisterieni pa muguru, šī iesaukusies: "Nepiesit!" un abi aizskrējuši. Tagad puika labi uzklausījies un arī teicis: "Nepiesit!" Kā to izteicis, lielais vīrs paņēmis pa muguru un labi jo labi pārnesis, ieguldīdams puiku viņa paša gultiņā.

Bet rītā kurpnieks nevarējis atkal sagaidīt puiku pie darba, šis pa to nakti dikti izvārdzis, nācis miegs. Vēlāk, kad gadījies, meistars gribējis pērt; bet puika teicis: "Neperiet vis! Kad jūs zinātu, kur mēs šonakt ar meisterieni bijām? Bijām dzirās! -'Tur dancoja, tur ēda, tur dzēra."

Meistars gan iesaucies: "Puika, nerunā aplam! -- Tad es jele arī ko par to zinātu!" Bet puika atteicis: "Ko jūs zinat? Jūs nezinat nekā! - Bet eita, skataities, kā skurstenim&127; jumtiņš nogāzts, un redziet, kādu desu un baltu maizi es no tām dzīrām pārnesu."

Un kas ir? Tā saucamā desa vairāk nekas nebijusi, kā nedzīva čūska, un balta maize bijusi dubļu čupiņa.

Nu meistars skaidri dabūjis zināt, ka viņa sieva ragana. Viņš aizdzinis to; bet puiku pieņēmis par savu dēlu un nu viņam labi klājies: varējis ilgāk pagulēt lai.