7. A.306. Lapas Mārtiņš Rūjienā. "Pasakas un nostāsti" Smiltenē 1902, 9.

Kādam saimniekam bijis ļoti miedzīgs, bet citādi čakls ganu puika, tas savu gana uzdevumu ļoti labi izpildījis, bet rītos tomēr vairāk reizes bijis jāmodina, līdz uzcēlies un lopus dzinis ganos. Saimnieks licis atsaukt gana māti, kas dzīvojusi pāris verstis atstatu kādā pirtiņā, un tai sacījis: "Tavs dēls man citādi visādi ir ļoti labs un paklausīgs gans; tikai rītos viņš ir miedzīgs."

Gana māte atbildējusi: "Līdz šim viņš rītos agri vienmēr pats no sevis pamodās un uzcēlās."

Vecene uz māju iedama, ganos apmeklējusi savu dēlēnu un viņu labu brīdi pamācījusi un devusi viņam padomu, kā atsvabināties no miedzības.

Vakarā gans, pēc mātes padoma, neatģērbies, bet slepeni nolicies gulēt zem saimnieka gultas un redzējis, ka arī saimniece neatģērbusies likusies gultā saimniekam blakus. Kad saimnieks, no dienas pūlēm noguris, jau ciešā miegā dikti krācis un arī ganam zem gultas acis patlaban taisījušās aizvērties, viņš izbijies redzējis, ka kāds liels, melns vīrs klusu ienācis, paņēmis saimnieci pa pleciem un iznesis ārā. Zēns lēnām līdis viņiem pakaļ, lai redzētu, kas notiek. Tikko durvis drusku bija pavēris, viņš dzirdējis, ka saimniece paklusu saka: "Prātīgi!"

Un lielais, melnais vīrs to ātri pa lūku uznesis uz bēniņiem, no turienes pa jumta čukuru laukā, un tad pa gaisu vēja ātrumā projām.

"Kaut arī es tā varētu aizlaisties saimniecei līdz!" Zēns paklusi ierunājies.

Bet tajā pašā acumirklī otrs tāds pats melns, liels virs nostājies pie gana, paķēris to un uzlicis uz saviem; kamiešiem, nesis pa lūku uz bēniņiem un, pa jumta čukuru laukā un pa gaisu projām. Bet zēns nebija teicis: "Prātīgi!" Un tādēļ pie lūkas stenderes dabūjis krietnu belzienu un caur jumta čukuru skrejot kāds jumta gabals tapis norauts.

Melnais vīrs vēja ātrumā nesis ganu viņa saimniecei pakal uz Vāczemi un tur viņu ienesis kādā greznā pili. Tur bijusi liela velnu balle. Melni muzikanti spēlējuši un velni, par smalkiem kungiem apģērbušies, dancinājuši smalkas raganas, un starp tām arī gana zēna saimnieci.

Zēns nostājies pie zāles durvim un visu šo velnu draci noskatījies. Viņa saimniece ar velniem .lēkājusi kā traka un pa starpas brīžiem ar tiem mīli tērzējusi.

Kāds velns pienācis zēnam un jautājis: "Ko tu te dari?"

"Vai tad tu neredzi, ko daru?" zēns droši atbildējis. "Es noskatos, kā mana saimniece ar jums, kungiem, lēkā un tērzē."

Pēc tam, jautātājs aizgājis, neko vairāk nerunājis.

Otrā zālē gaŗi galdi bijuši apklāti un apkrauti ar ēdieniem. Pēc kāda laika visi dancotāji - starp tiem arī gana saimniece -gājuši pie šiem galdiem mieloties. Atkal kāds cits kungs pienācis zēnam un jautājis: "Vai neuzdosi savu vārdu un arī nenāksi pie galda līdz ar citiem viesiem mieloties?"

Mans vārds manai saimniecei zināms, kas ar kungiem kopā "

mielojas, bet es nabaga gans, nepiederu pie kungu galda," zēns atbildējis.

Tad kungs viņam atnesis labu gabalu baltmaizes un kādu desu, ko zēns neēdis vis, bet ietinis savā kakla lakatā un iebāzis kabatā par piemiņu, ka ar saimnieci kopā bijis Vāczemes velnu ballē.

Pēc mielasta viesi sākuši atvadīties, jo gailu laiks vairs nebijis tālu. Ganu zēns tagad ievērojis savu saimnieci. Tā izgājusi no pils un tad tas pats melnais vīrs, kas viņu no mājas bija atnesis, atkal paņēmis viņu uz kamiešiem un pa gaisu vēja ātrumā aiznesis. Gaisā paceldamies, saimniece atkal bija sacījusi: "Prātīgi!"

Zēns to redzējis un klusu bubinājis: "Kaut jel mani arī kāds aiznestu uz māju, kā atnesa šurpu."

Un tūlin tas pats melnais vīrs, kas viņu bija atnesis, bijis klāt, paņēmis viņu uz kamiešiem un pacēlies gaisā. Tagad zēns arī pēc saimnieces priekšzīmes sacījis: "Prātīgi!" Un sveiks un vesels nonācis mājā.

Saule bijusi jau lielā gabalā, kad saimnieks iespējis pamodināt ganu, kas tagad nebijis vis zem saimnieku gultas, bet atradies pats savā guļas vietā.

"Tu jo dienas jo vairāk topi par miega pūzni," saimnieks dusmīgi sacījis. "Kā cilvēka bērns var gulēt kā mirons, it kā visu nakti būtu strādājis?"

,Saimniece arī laikam vēl gul" zēns atbildējis. ,

"Kas tev daļas par saimnieci? Saimniece ir saimniece, bet tu esi gans."

"Pagājušā kaktā tomēr mēs abi pa to pašu ceļu braucām uz Vāczemes velnu balli un pa to pašu ceļu braucām atkal atpakaļ," zēns atbildēja.

Ko tu tur muldi?" saimnieks iesaucās. "Vai no miega esi "

prātu zaudējis?"

"Nebūt ne, saimniek. Mēs tiešām bijām Vāczemes velnu ballē."

Un nu zēns saimniekam izstāstījis visu, parādījis arī kakla lakatiņā iesieto, no velna balles līdzi paņemto baltmaizi un desu, kas bijuši pārvērtušies par nedzīvu čūsku un zirga mēslu gabalu, un rādījis arī uz caurumu jumta čukurā, pa ko melnais vīrs viņus bija iznesis gaisā un norāvis jumtam gabalu.

Saimnieks par to visu ļoti brīnījies un ar zēnu vairs ne viena vārda nerunādams, steidzies pie saimnieces, lai to uzmodinātu un jautāja, ko ganu zēna ērmotais stāstījums īsti nozīmē?

"Vai tu pagājušā naktī biji Vāczemes velnu ballē?" saimnieks jautāja saimniecei, kad to ar lielām pūlēm bija pamodinājis.

"Kas tev tādas lietas stāstījis?" saimniece iztrūkusies atbildējusi.

"Mūsu ganu Ješka man izstāstīja visu, ka velni jūs abus pa gaisu aiznesuši uz Vāczemi, ka tu tur velnu ballē dancojusi, tērzējusi un mielojusies ar velniem, un ka velni jūs abus pārnesuši mājā."

"Tad tas bijis mūsu Ješka, kas balles zālē stāvēja pie durvim!" saimniece izsaukusies. "Tagad tev vairs nevaru slēpt, ka esmu ragana un stāvu ar velniem biedrībā. Būtu es to zinājusi, ka Ješka nogulies zem mūsu gultas, lai noskatītos manu darbu pa nakti, tad es būtu viņu nožņaugusi. Tagad pie tevis arī vairs nevaru palikt, jo tu negribēsi raganu par sievu."

Saimniece pēc šiem vārdiem ātri uzcēlusies no gultas, palēkusies drusku uz augšu, un saimnieks redzējis tikai zaļganu dūmu mākoni izskrejam pa durvim laukā, un gultas priekšā, tajā vietā, kur saimniece bija stāvējusi, tikai dažas vecas bērzu tāsis bijušas redzamas.

Saimniece nu bijusi pazudusi, bet ganu Ješka vairs nebijis rītos miedzīgs.