8. A. 306. Kārlis Bramanis Rīgas apg. LP, V, 93.

Vienam bagātam tēvam bijusi brīnum daiļa meita; tikai tāda neizprotama bijusi;

pārgalvības un stūrgalvības vien prātā. Tēvs gribējis, lai precētos; bet šī ne, un ne. Kurš brūtgāns gadījies, aiztriekusi pie kāķa.

Beidzot sataisījies nabaga tēva dēls daiļo pārgalvnieci precēt. Gājis turp. Bijis caur mežu jāiet. Tur saticis vilku. Vilks teicis: "Kāp man mugurā! Aiznesīšu pie kādas bedres meža vidū; iekāpsi bedrē iznest man to svecīti, kas tur dabūjama."

Labi. Aizjājis un iekāpis bedrē. Bet tur bijuši miroņu bez gala, un starp tiem tad atradis gan tādu svecīti. Uznesis vilkam. Vilks par to labumu iedevis dzijas kamoltiņu sacīdams: "Svied kamolu zemē un ej pakaļ, kur tas velas!"

Vilks tūdaļ pazudis un šis nu gājis kamoltiņam pakaļ. Un ko domāt - kamoltiņš taisni ietecējis pie daiļās meitas, ko bija iedomājies precēt. Sāk nu runāt - ja, šī tūlin nācēja; citi brūtgāni neesot patikuši, bet tāds gan. Ko nu? Tēvs itin priecīgs steidz kāzas. Nodzeŗ kāzas, sāks kopā dzīvot - vai akls! nu tik izrādās, kas daiļai pārgalvniecei par nelaimi. Ače, nelabi gari apstājuši un tie katru nakti noblandās pa istabu, ka nekur dēties. Sācis dzēnāt pagānus; bet kur tu Dieviņ - ņēmuši jauno vīru piekaut un aiznesuši vēl mežā nosviest pavisam svešā vietā. Laime, ka vēl kamoltiņš kabatā glabājies. Nedienā izvilcis to un sācis tam sekot. Kamoltiņš tek tek - beidzot apstājies pie tās bedres, kur tie miroņi. Un kamēr tur skatījies, redz: kamoltiņš jau bedrē. Kāpis pakaļ. Un kas par laimi! Atradis starp miroņiem vēl otru tādu svecīti. Tagad kamoltiņš izritējis no bedres un prom uz māju. Labi! Otrā naktī domājis mieru atrast; bet kas ir? Pusnaktī negudrie klāt atkal.

"Pag, kur mana svece! Jāredz taču, kas tie tādi!"

Un tūlin aizdedzinājis svecīti. Bet brīnumi kādi nav redzēti! Līdz ko svecītes uguns paspīdējusi - šie dullie aizgājuši kā putenis un sieva nomirusi. Bailēs skrējis cilvēkus saukt. Sanākuši gan, bet kas pagalam - pagalam. Jau taisījušies iezārkot. Bet par to laiku bijis pienācis arī rīts. Pašu brīdi saule lēkusi un -- ko domāt - nu mirēja atdzīvojusies un tad vēl bijusi tāda, it kā no jauna būtu piedzimusi. Neatminējusies ne vecas regas. ne arī vairs āžerējusies kā senāk. Abi dzīvojuši ilgu mūžu labi jo labi.