9. A. .306. Šmitu Jānis ar J. Gobziņu Rudbāržos. LP, V, 46, 47.

Vienreiz bijis vecs saimnieks. Viņš gribējis dikti būt siltumā, tādēļ nogājis rijā un

uzlīdis krāsns augšā sildīties. Sildījies, sildījies - uz vienreiz ienācis liels vīrs un

iesācis ošņāt pa kaktiem. Saimniekam bijis tik bail, ka visi kauli trīcējuši. Beidzot lielais vīrs ielīdis krāsnī un tur murminājis, it kā sprediķi teikdams.

Pēc tam ienākuši mazi melni vīriņi, paklausījušies tādu brīdi, ko lielais murminājis,

un tad sākuši lēkāt; bet viens iesēdies kaktā un spēlējis ar tādu buka ādu, ka trīcējis vien.

Te pa brītiņam atvērsies atkal durvis; saimnieks skatās - kas ir? - ienāk viņa paša saimniece ar meitu skaidrā zeltā un dimantā un sāks tikai ar tiem melniem vīriņiem dancot. Bet saimniekam gadījies tur pie rokas kāsis un viņš tīšām - kā šie krāsnij gaŗām dancojuši - ar kāsi aizkampis saimniecei kāju, lai pakristu. Saimniece gāzusies arī un pārsitusi pie krāsns stūŗa gālu (galvu). Tūlin viens ieskrējis no lauka, ar dimanta stīpu rokā, un sastīpojis saimniecei pārsisto gālu.

Nu ņēmuši saimnieka meitu dancot. Bet saimnieks atkal kampis ar kāsi un meita arī pārsitusi gālu pie krāsns stūŗa. Tūlin viens ieskrējis no lauka ar dimanta stīpu un sastīpojis meitai pārsisto gālu (galvu).

Pa brītiņam vēl divi sievišķi zeltā un dimantā ienākuši rijā. Saimnieks pazinis: viena bijusi viņa paša māsa, otra. māsas meita. Velni nu devuši tām dzert no sudraba biķeŗa. Bet saimnieks pagrūdis ar kāsi un šīs dzerdamas klupušas un pārsitušas uz biķera gālas (galvas). Tūlin ieskrējuši no lauka ar dimanta stīpām un sastīpojuši pārsistās galvas. Te pašu laiku gailis iedziedājies un tā visi bur, bur, bur! pazuduši kā ūdenī.

Rītā saimnieks (bijusi svētdiena) skaitījis pātarus un tīšām skatījies, vai sievai ar meitu ir sastīpotas galvas, vai ne, bet nevarējis nekā manīt. Noskaitījusi pātarus, saimnieks sācis stāstīt. ko naktī rijā pieredzējis, vaicādams sievai: "Vai tu tā tur biji?"

Bet sieva nedabūjusi ne vārda atbildēt - nomirusi. Nu ielicis saimnieci dimanta zārkā un apglabājis; arī dimanta krustu esot ieracis.

Bet meita pēc tam arī saslimusi. Neko darīt - braucis zāles meklēt. Nobraucis mežmalā - dzirdējis - viens saucis : ,,Kālab tu teici, kālab teici?'`

"Ko teici?" saimnieks vaicājis, "kas īsti tāds esi? Nāc ārā!" Tad iznācis no meža velns ar

deviņām galvām sacīdams: "Kālab teici, ka mēs tur bijām dancot?"

"Ko tu gribi no manis?" saimnieks atteicis un izrāvis zobinu. Velns nu turējies pretim, bet saimniekam laimējies nocirst visas deviņas galvas -- velns nobeidzies. Nu saimnieks griezies atpakaļ un atradis mājā meitu jau veselu bez zālēm.