10. A. 306. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Smiltenē.

Jauns, ziķērīgs, attapīgs puisis, vārdā Jānis, noderējis par puisi pie saimnieces. Saimnieka tai mājā nav bijis, bet tikai saimniece atraitne un viņas meita. Jaunā vietā Jānim gājis diezgan paplāni, jo saimniece bijusi ļoti skopa. Jānis gulējis mazā kambarītī, blakus saimnieces istabai.

Kādā gavēņa naktī nevarējis aizmigt un nemierīgi grozījies uz lāviņas: Bijis jau tuvu pusnaktij, bet saimineču istabā vēl degusi uguns. Jānis klusi pielīdis pie atslēgas cauruma, lai noskatītos, ko tik vēlā stundā saimnieces dara. Bet tiklīdz Jānis pielicis aci pie atslēgas cauruma, ka no brīnumiem vai sastindzis: saimniece ar meitu bijušas jau sataisījušās uz aizskriešanu. Māte paņēmusi melnus smērus, apsmērējusi ar tiem meitai krūtis un tad sev. Uzsēdušās abas raganas uz slotu kātiem un māte teikusi : "Šmukst! pa mazo lodziņu uz Zaļo muižiņu!"

Abas raganas izskrējušas pa lodziņu. Arī Jāņam gribējies paskrieties. Atnesis no piedarbā mīstīklas, nosmērējis sev krūtis ar saimnieču burvības smēriem, uzsēdies uz mīstīklām un noteicis burvības vārdus. Velna modē Jānis laidies uz Zaļo muižu. Vēj&127; vien dzīvojis gar ausim un īsā laiciņā Jānis bijis Zaļās muižas laidarā. Laidarā tas sastapis -saimnieci un arī tās meitu. Tās brīnījušās un taujājušas kā šis te ticis? Jānis visu izstāstījis?

Kad raganas gribējušas atpakaļ skriet, Jānis uzsēdies uz mīstīklām un lūdzies, lai ņemot viņu līdz. Raganas bijušas ar mieru, tikai piekodinājušas, kad skriešot, lai atpakaļ neskatoties. Raganas uzsēdušās uz slotu kātiem un visi trīs skrējuši uz māju. Bet Jāņam gribējies briesmīgi redzēt, kas tam notiek aiz muguras. Nodomājis, ka tuvāk pie mājas būšot, tad paskatīšoties atpakaļ.

Bijuši labu gabalu noskrējuši, kad Jāņam licies, ka drīz vien būšot mājā un tas paskatījies atpakaļ. Tai pašā acumirklī Jānis ar visām mīstīklām nokritis uz apsnigušas pļavas. Bijusi pavisam sveša vieta. Tikai pēc triju dienu gājiena Jānis nonācis atkal mājā.