11. A. 306. H. Skujina, Andrs Ziemelis, Palsmanē.

Jauns puisis, vārdā Jānis, nolīdzis par strādnieku pie divām vecām meitām. Drīz vien Jānis manījis, ka viņa saimnieces iet nešķīstus ceļus.

Kādā gavēņa vakarā Jānis izgājis nedzirdot no savas istabiņas un pielīdis pie saimnieču istabas loga. Saimnieces taisījušās gaitās. Viss jau bijis kārtībā. Vecākā māsa paņēmusi no krāsns stīva bleķa bundžu un iesmērējusi sev kreisā padusē melnus smērus kā darvu. Arī otra māsa darījusi tāpat.

"Pa kuru ceļu," jautājusi vecākā māsa, "par zemo, vidējo vai augsto?"

"Lai iet pa augsto!" tā jaunākā. Abas māsas paķērušas slotas kātus un vecākā teikusi: "Pa augsto ceļu! Šmudūc! pa mazo lodziņu uz Zaļo muižiņu!"

Un tiešām atvēries logs un māsas, uz slotas kātiem sēdēdamas, aizskrējušas. Arī Jānis gribējis pamēģināt. Aizgājis uz rijas paspārni un atnesis mīstīklas. Paņēmis saimnieču burvības zāles, uzsēdies uz mīstīklām un iesmērējis .zāles sev padusē. Tā kā Jānis baidījies augstu .skriet, nodomājis labāk pa vidējo. "Pa vidējo ceļu! Šmudūc! pa mazo lodziņu uz Zaļo muižiņu!"

Vēja ātruma Jānis laidies uz Zaļo muižu. Bet tavu nelaimi! vidējais ceļš gājis taisni pa koku galotnēm. Nabaga Jānim zari noplēsuši apģērbu un saskrambājuši seju un rokas. Vienās skrandās un ar asinim noplūdis, tas ielaidies Zaļā muižā un taisni lielkunga rakstāmā istabā iekšā! Abas māsas jau bijušas priekšā un vecākā izbrīnējusies jautājusi: "Kā tad tu, Jāni, te tiki?"

Māsas uzsēdušās uz slotas kātiem un aizskrējušas. Jānis palicis viens. Atpakaļ

tikt nav varējis, jo nezinājis burvības vārdus. Nākamā svētdienā Jāņam uzskaitījuši

simtiņu (simtu rīkšu), tā lielskungs pavēlējis.