14. A. 306. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteros.

Pie vienas saimineces dzīvojis jauns puisis. Saimniecei bijušas divas meitas. Saimniece ar savām meitām bijušas raganas. Viņas pa naktim skraidījušas pa citu kūtim govis slaukdamas. Reiz atkal raganas aizskrējušas. Puisis noskatījies. Viņš paņēmis piekstu, uzsēdies uz tās un iedzēris raganu zāles, kuŗas raganas bijušas atstājušas uz galda. Vēja ātrumā puisis izrauts ar visu piekstu caur skursteni. Puisis ieskrējis svešas muižas kūtī, kur saimniece ar savām meitām slaukušas govis.

"Vai dieniņ, vai tu ar esi te?" - prasījusi puišam izbrīnējusies saimniece.

Kad govis bijušas izslauktas, tad raganas skrējušas uz sapulci. Puisis skrējis līdz. Viņi ieskrējuši skaistā pilī. Pils lielā zālē bijušas raganu dzīres. Lieli galdi bijuši apkrauti ar gardiem ēdieniem un dzērieniem. Visas raganas ēdušas un dzērušas. Puisis gan neēdis. Pēc tam raganas gājušas otrā istabā un viena pēc otras kāpušas pār tādu savādu kā cilvēku skudres izskatā un tik pat tievu, kā skudre, kas bijis tērpts zelta bruņās, gulējis uz grīdas un smējies. Puisis iegājis arī tur. Tad raganas gājušas pie sidraba vannas un mazgājušas acis. Puisis arī piegājis. Kad viņš izmazgājis acis, tad no brīnumiem palicis stāvot kā sasalis. Uz galdiem, dārgo ēdienu vietā viņš ieraudzījis zirgu kaulus, miroņu stilbus, maitas un čūskas . . . Puišam auksts vien pārskrējis pār visu miesu. Pa laimi viņš gan nebijis ēdis no gardiem ēdieniem.

Laiks! laiks!" - tā teikušas visas raganas un skrējušas "

prom. Puisis palicis gandrīz vai pēdīgais. Arī viņš teicis: "Laiks laiks!" - un tūlin arī izskrējis no pils. Viņi skrējuši pār jūŗu. Puisis uzreiz iedomājies, ka nu ir laiks noslīcināt raganas. Viņš teicis :

"E, ka tagad mātes ar meitām un piena kannām skrien uz māju. Ak, Kungs, nes mani mājā!" .

Visas raganas iekritušas jūŗā un puisis arī iekritis. Raganas noslīkušas, bet puisis, pie piekstas turēdamies, izpeldējis malā. Viņš gājis trīs mēneši, kamēr ticis mājā.