15. A. 306. 307. E. Mazjānis Jaun-Rozē, D. Ozoliņa kr. Etn. III, 1893, 78. L P. LP, VII, I, 604. I. P. 18.

Kādā mazā mājiņā dzīvoja māte ar meitu un arī kāds kalps. Māte ar meitu gāja ik vakarus savā īpašā istabā un no turienes, nevienam nemanot pazuda. Kalps vairāk reizes gan redzēja, ka viņas tur iegāja, bet kad viņš gāja meklēt, tad nekā neatrada. Tas par to ļoti brīnījās, nevarēdams saprast, kur viņas varēja palikt, jo istabā bez durvim bija tikai mazs lodziņš, pa kuŗu pat krietns putns nevarēja izlīst.

Kādu reizi kalps, gribēdams to brīnumu apskatīt, iegāja nemanot tanī istabiņā un kādā kaktā noslēpās. Tikko to bija padarījis, tad ienāca māte ar meitu, attaisīja mazo lodziņu, sita katra trīsreiz pa krūtim un sacīja: "Pa mazo lodziņu uz Zaļo muižiņu!" Kad tā bija izsacījušas, tad uz reizi abas palika par žagatām uti ātri izskrēja pa lodziņu laukā. Kalps mēģināja tāpat darīt, sita trīsreiz pa krūtim sacīdams: "Pa mazo lodziņu uz Zaļo muižiņu!"

Te uz reizi arī viņš palika par žagatu un izskrēja pa lodziņu laukā. Tikko pa mazo lodziņu bija izskrējis, te skrēja viņam gaŗām viena linu kulstava un sacīja: "Meties virsū!"

Viņš arī uzsēdās un nu skrēja ļoti ātri. Par ceļa rādītāju pa priekšu skrēja pūķis, kuŗš izskatījās pēc degoša skala.

Pēc neilga laika viņš iekļuva Zaļās muižas lielkunga kūtī. Apskatījies tur ieraudzīja arī māti ar meitu, kuŗas slauca govis. Arī šās, ieraudzīja kalpu un prasīja, kā šis te ticis? Kalps gan negribēja stāstīt, bet kad šās biedināja, ka no šejienes projām netikšot, ja nestāstīšot, kā te atticis, tad kalpam ticis bail un tas izstāstījis, ka šis tāpat ticis kā šās. Nu vecene prasīja, kur tad šis to redzējis, kā šās darījušas? Arī to viņš izstāstījis. Par to vecene ļoti nodusmojusies, jo viņa bija aizliegusi kalpam tai istabā ieiet; bet meita, kalpu mīlēdama, lūgusi, lai māte viņam piedotu. Māte meitu paklausīdama, puišam piedeva un nu visi trīs slauca lielkunga govis. Kad jau diezgan ilgi bija slaukuši, tad visi trīs palika par žagatām, paņēma izslaukto pienu, uzsēdās visi trīs uz kulstavas un jāja mājās.

Mājās pienu izdalīja pa citām zināmām mājām, kur tās pienu jau mēdza pienest. Nākotnē gāja visi trīs raganās; bet kalpam drīzi sāka apnikt tāda lieta, jo viņš bija kristīgs cilvēks, tādēļ viņš atstājās raganās iet. Pēc viņš arī meitu pierunāja un arī tā atstājās. Par to vecene dikti noskaitās un abus no sevis aizdzina. Puisis ar meitu salaulājās un palika par tuvējās baznīcas zvaniķi.

Pēc kāda laika vecene nomira un to ienesa ar zārku baznīcā. Un nu gadījās, ka zvaniķa vietā, gāja viņa sieva baznīcu tīrīt. Te uz reizi zārks atvēries un mirons skrējis laukā. Meita to pazinusi par savu māti un tāpat māte meitu pazinusi un sākusi to dzenāt, gribēdama viņu apēst, jo viņa vēlējusies par to atriebties, ka šī bija atstājusies raganās iet.

Meita bēgusi, cik spējusi un uzkāpusi ērģelēs un tur stabulēs palikusi karājoties. Nomirusī vecene nevarējusi tur klāt tikt, tādēļ palikusi par meitas suni, un pie durvim smilkstēdama, kaukusi, lai meita nāktu zemē un laistu suni laukā. Bet meita nenāca. Tad vecene palika par meitas vīru un lūdza meitu, lai nākot uz māju. Tā viņa daždažādi izpūlējās, gribēdama meitu zemē novilināt; bet tas viss neko nelīdzēja. Pēc tam vecene izgāja laukā un ar daudz citām raganām ienāca baznīcā atpakaļ, katra sev klēpī nezdama žagarus; jo ar tiem domāja kurt uguni apakšā un laist meitai dūmus virsū, gribēdamas viņu tā zemē dabūt; bet ir tas neizdevās,

jo meita, to pamanīdama, satina galvu lakatā un jo stiprāki stabulēs ieķērās. Tā viņa tur aizmiga un atmodās tikai tad, kad jau visas raganas bija aizgājušas, tā kā baznīca no tām bija tīra. Viņas mātes līķis bija uz mutes apgulies.

Meita mudīgi nokāpa zemē, izstāstīja visu notikumu savam vīram un vēl daudz citiem cilvēkiem. Šie veceni nošāvuši ar sudraba lodi, kuŗai bijuši iegriezti deviņi krusti, un aprakuši bez kāda mācītāja kā suni. Bet zvaniķis un viņa sieva dzīvojuši ilgi laimīgi un varbūt vēl tāpat dzīvoja nav nomiruši.