1. A. 307. Blīdenē 1866., A. Bīlenšteina kr. LP, VII, I, 184. l. p. AŠ, III, 1 a.

Vienam ķēniņam bija velna pilna meita. Tā meita bija nomirusi; tad viņš ielicis to baznīcā un tur tā bija palikusi velna pilna Un ķēniņš nu nelaidis nevienu cilvēku cauri savām pilsētām, licis trīs naktis izsargāt apsēsto meitu, tad lai iet cauri.

Tad arī viena ķēniņa dēls gājis cauri un dabūjis sargāt. Bet šis ķēniņa dēls bijis ar Dievu ienaidā, jo viņš bija nozadzis sarkanu lādīti. Un kad nu bijis jāiet apsēstā meita sargāt, tad gājis pie Dieva padomu prasīt. Dievs sacīja: "Kam nozagi to sarkano lādīti?"

Beidzot devis padomu ķēniņa dēlam, lai apkŗaujoties ar tiem cilvēka kauliem baznīcas vidū. Apkrāvies. Bet pusnaktī ķēniņa meita izcēlusies no zārka, skraidījusi pa baznīcu, atradusi šo kaulos un kŗāvusi kaulus nost. Gandrīz visus jau bija atkŗāvusi, viens kauls tikai bija vēl kraujams, te iedziedājies gailis un šai tūdaļ bijis jāskrien zārkā atpakaļ.

Nu nākusi otra nakts. Atkal ķēniņa dēls gājis pie Dieva padomu prasīt. Dievs sacījis: "Kam zagi sarkano lādīti?"

Beidzot devis padomu, lai sakŗaujot baznīcas krēslas citu uz cita un lai iekāpjot pats lukturī. Iekāpis lukturī, lai paspeŗot krēslus ar kāju, ka apkrīt. Labi. Pusnaktī meita atkal cēlusies augšā, meklējusi ozdama pa baznīcas vidu un, ieraudzījusi šo lukturī, teikusi: "Ā, putniņ! jau viņu nakti tu mani neēdušu saturēji, šonakt atkal gribi neēdušu turēt! Bet nu tev vajaga pelnos palikt!"

Nu viņa kŗāvusi atkal krēslus citu uz citu un kāpusi pie viņa augšā ; bet viņš apspēris krēslus ar kāju, lai apgrūst. Kŗāvusi gan otrreiz, bet gailis aizdziedājies, bijis jāskrien zārkā atpakaļ.

Trešo reizi Dievs atkal teicis: "Kam tu zagi sarkano lādīti?" un devis padomu, lai viņš - tiklīdz meita izlēkusi no zārka - iegūloties pats zārkā un aizraujot vāku cieti. Labi. Meita izskrējusi no zārka, ošņājusi, meklējusi pa malu malām - neatradusi nekur. Nu bijis laiks pāri, jānāk zārkā atpakaļ, nevar ietikt --ķēniņa dēls priekšā. Un tad licis apsēstai skaitīt tēva reizi. Skaitījusi, skaitījusi, kā nākusi tā vieta: "Atpestī mūs no ļauna!" nevarējusi izteikt. Beidzot lielām, lielām mokām izteikusi gan tā un tūlin arī palikusi laba. Ķēniņa dēls apprecējis to.