2. A. 307. J. Mūrnieks 1879. Valkas Lejas pagasta Kurmju mājā, Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 1&5. l. p. AŠ, III, lb.

Vienam ķēniņam nebija nekāds dzimums. Tad viņa sieva, ķēniņiete, kādreiz, ceļos nometusies, lūdza: "Ja Dievs man bērnu nav devis, tad lai velns dod!"

To izteikusi, ķēniņiete tūdaļ nomanīja, ka bija grūta. Pēc pāŗa mēnešiem viņa dzemdēja meitu ar gluži melnu miesu kā ogli. Meita pa divi gadi uzauga pilnīgā lielumā, bet bija kā ārprātīga un velna apsēsta. Ne viņa labu ko runāja, ne darīja.

Ķēniņam tāda velnišķīga meita apnika, viņš vēlēties vēlējās, kaut labāk tā būtu mirusi! Un meita nomira arī tad. Bet mirdama tā bija vēlējusies, lai guldina to alvas zārkā un zārkam vienos sānos lai ietaisa eņģes, kā var vāku atvērt, otros sānos, iekš- pusē, lai ietaisot vāršu, kā aizveŗot vāku var aizvārstīt; arī mazam caurumam vēl zārkā jābūt. Un kad tas padarīts, tad lai viņu zārkā guldinātu, noliekot baznīcā un pirmo nedēļu lai katru nakti viens cilvēks sēdot zārkam blakus, sveces dedzinādams, mironu sargādams.

Labi. Bet meita sargu saplosīja. Tad ķēniņš izsludināja, ka pusvalsti atdošot tam, kas spēšot viņa mirušo meitu nosargāt. Neviens negadījās. Pēdīgi viens princis atkūlās. Tam princim viens nabags bija pamācījis, lai pirmo nakti, meitu sargādams, uzkāpjot pašā torņa galā, otru nakti lai ierokoties smiltīs, trešo, lai noguļoties zārkam muguras pusē. Ja tad meita zārku atvēršot, vāks šim uzgulšoties kā apsega virsū un paslēpšot, ka trakule nezināšot atrast. Tā noticis.

Un tad trešā naktī, kad meita velti šo bija izmeklējusies, tad gaiļos trakule gājusi zārkā atpakaļ un aizrāvusi vāku cieti. Bet gaismai austot, princis pa zārka caurumiņu lūkojies uz melno ķēniņa meitu kā šī tur gulējusi. Lūkojies, lūkojies, te uz reizi no viņas novēlusies kā melna guba, aizveldamās pa baznīcu projām un zārkā nu palikusi maza balta, skaista meitenīte, varbūt tā divu gadu vecumā. Nu princis vēris zārku vaļā, paņēmis rnīlīgo bērnu klēpī, skūpstījis, glaudījis to. Tad saulei lecot, ķēniņš nācis uz baznīcu raudzīt, kas būs noticis. Un kad atslēdzis baznīcas durvis, ieraudzījis princi dzīvu, savu meitu no mironiem atmodinātu. Nu atdevis princim pusvalsti un vēlāk vēl saprecinājis ar savu atpestīto meitu.