3. A. 307. Jānis Ķergalvis Nīcā. LP, VII, I, 183. 1, p. AŠ, III, 1 s.

Vienreiz viens kungs gāja pastaigāties pa zaļumiem; sulainis gāja līdz. Tad tam kungam iegribējās gulēt; viņš sacīja uz sulaini: "Es te gulēšu, bet kad tu dzirdi jauku muzīķi, neej tur!"

Kungs aizmiga. Bet tad itin drīzi sulainis izdzirdēja jauka, jauku muzīķi un nevarēja novaldīties turp negājis. Nogāja tur tūlin sagrāba šo, sacīdami: "Tev jāiet trīs reizes baznīcā - tur zārkā guļ princese - nosargā to!"

Sulainis lūdzās, lai atvēlot mazākais drusku pie sava kunga aiziet. Atvēlēja arī. Kungs sulaini sabaŗ un tad pamāca, lai uzkāpjot uz vidējo baznīcas lukturi. Pusnaktī princese izcēlusies no zārka, likusi krēslus vienu uz otru, kāpusi šim klāt, bet krēsli nogŗuva zemē. Otrā naktī licis uz altāri kāpt - atkal krēsli nogŗuvuši. Trešā naktī licis zārkam pa labi roki blakus nogulties. Un kā nu princese izlēkusi no zārka, šis ielēcis zārkā viņas v ietā un nelaidis vairs princesi zārkā atpakaļ.

Rītā princese bijusi laba un sulainis ar to apprecējies un dzīvojis kopā.