5. A. 307. Lielupis Vec-Piebalgā, Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 198. l. p. AŠ, III, Id.

Vienam ķēniņam bija skaista, skaista meita; bet tā saslima un nomira. Ķēniņš to ielika pils baznīcā un lika līdz apglabājamai dienai vienam sargam apsargāt. Bet nevienam sargam tur nebija iespējams sargāt, jo pats velns nāca un to nosita, lai varētu pēc patikas acis pamielot, uz mirušo skaistuli nolūkodamies. Ķēniņam, tas zināms, ļoti riebās, ka velns viņa sargus tā apslānīja, tādēļ viņš solīja lielu, lielu algu tam, kas viņa meitu trīs naktis, līdz glabājamai dienai, spēšot apsargāt.

Un gadījās arī viens, kas apņēmās. Labi - vakarā aizgāja un sāka sargāt. Te ap pulksteņa pusceļa divpadsmitiem pa baznīcu jau gaudo vējš arvienu lielāks un lielāks; pēdīgi visas sveces, kas ap mirones šķirstu dega, izdzisa un nu velns ienāca baznīcā. Bet šis sargs bija gudrs : ierakās mironu kaulos un apsedzās ar tiem, ka ne čiku, ne grabu. Velns tomēr kautko bija manījis, jo staigāja nemierīgi pa baznīcu, daudzinādams: "Te ož un ož pēc dzīva cilvēka!" [Bet nevar drošinieku uzmeklēt.]

Otrā naktī iekāpj lukturī, trešā ielien ērģelēs. [Tā nu drošinieks nosargā ķēniņa meitu, atsvabina to no velna un dabū viņu sev par sievu.]