7. A. 307. J. Vācers Liel-Aucē A. Bīlenštelna kr. LP, VII, l. 185. l. p. 5. AŠ, III, lc.

Ķēniņš 3 naktis sūtījis zaldātu meitu sargāt. Zaldāts aizgājis pie baznīcas, tur bijis avots. Nodzēries pie avota un sācis raudāt, pārdomādams, kaut viņu tikai šonakt neapēstu vien velna apsēstā meita. Tad pienācis pie avota vecs vīriņš un tas nu pamācījis, lai pirmo nakti šis paslēpjoties ērģeļu stabulēs; otru nakti tanī kambarī, kur miroņu kauli, lai ielienot kaulos; trešo nakti, lai no- guļoties zārkam blakus tai pusē, kur vāku atveŗ, un kad meita no zārka izkāpusi, tad lai lecot zārkā, uzraujot vāku un lai ātrāki meitu nelaižot zārkā, kamēr tēvreizi izskaitījusi.

Tā noticis. To vietu: "bet atpestī mūs no ļauna" gan negribējusi skaitīt, bet nelīdzējis, kad saule lēkusi, tad bijis jāsaka tas vārds. Tiklīdz izsacījusi, tūlin atdzīvojusies un bijusi pilnīgi kā katrs cilvēks.

Piezīme. Vēl gluži tāpat stāsta arī Ūziņos.